Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Mēness kalendārs senču sadzīvē

 

Vārds "kalendārs" (calendarium) burtiskā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē- parādu grāmata. Senajā Romā bija pieņemts savus parādus atdot mēneša pirmajās dienās jeb tā saucamajās kalendās. No šejienes arī nāk mūsdienu kalendāra nosaukums. Tāpēc turpmāk teiksim - Mēness kalendārs, bet Saules laikritis.

 

Mūsdienu 12 mēnešu kalendārs parādījās, pateicoties imperatoram Jūlijam Cēzaram, kuram izdevās panākt atbilstību starp kalendāru un laiku, kurā Zeme apriņķo Sauli. Pirms tam lietošanā bija 10 mēnešu kalendārs.

ZINĀŠANAI:

MITOLOĢIJAS ENCIKLOPĒDIJA (Rīga, 1994) - latviešu senajā laika skaitīšanas sistēmā tiek uzsvērta Mēness loma, lai gan pētījumi liecina, ka mēnesis kā laika mēra apzīmējums atšķirībā no Mēnessdebesu spīdekļa apzīmējuma parādās tikai 18. gadsimtā un tikai 12 (!) Dainās no vairākiem simtiem Mēness Dainu. Tikai 12 Dainās runā par mēnesi kā par laika vienību. Vai tas vien jau nenorāda uz to, ka šī laika mērvienība ir ieviesusies jaunākos laikos?
 

LATVIEŠU KONVERSĀCIJAS VĀRDNĪCĀ (LKV) lasām:Mūsu senči redzēja tikai to, ka ir jauns un vecs Mēness, bet nezināja, kāds mēnesis ir pēc kalendāra. Latīniskie mēnešu nosaukumi bija sveši arī Rietumeiropā, kāpēc Kārlis Lielais deva tiem vācu vārdus, bet tie lāga neieviesās un 15. gs., parādoties iespiestiem kalendāriem, pamazām izzuda. (LKV IX,1504)

Es sakūru uguntiņu / No deviņi žagariņi.

Sildās mans augumiņš , / Sildās mana dvēselīte.

Sildās Dievs, sildās Laima – Mana mūža licējiņi.

 

Dedzi, dedzi uguntiņa, / Tu nezini, ko es došu.

Es tev došu ziediņam / Trejdeviņas dzirkstelītes.

Trejdeviņas dzirkstelītes, / Pret Saulīti uzlēkušas,

Lai sadega nelaimīte / Kā uguņa dzirkstelīte.

 

 

Mēness kalendārs senču sadzīvē

Šīs sadaļas mērķis ir saprast, kuras ir tautas iedibinātās svinamās dienas no aizlaikiem, ņemot vērā Mēness ritu, bet kuras ir pienesums tautas kultūrā un no kurām vēlams būtu atbrīvoties.

Apskaitās mīļa Māra, / Maltuvē iegājuse:
   Atraduse dzirnaviņas / Pret sauliti ritinot.
7937-0

IEVADS

Ierosmi padziļinātai izpētei deva Marģera un Māras Grīnu grāmata LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI, kur 40.lpp. lasām: „Visbeidzot jāpiemin kristīgās baznīcas svinamās dienas, kas parādās Gregorija kalendārā, bet neviena no tām neietilps latviešu gadskārtā. Tās visas bez izņēmuma ir katoļu baznīcas svēto dienas, kas Latvijā ienāk ar kristīgo ticību un jauno kalendāru. Daži šo dienu nosaukumi parādās latviešu „kalendāra dainās”, kas radušās ar 7 dienu nedēļas ieviešanos. JURĢI – 23. aprīlī; ANNAS –  26. jūlijā; LABRENČI – 10. augustā;  BĒRTUĻI – 24. augustā; KATRĪNA – 25. novembrī; ANDREJS – 30. novembrī; BARBARA – 4. decembrī. Vēl dažas citas dienas pazīstamas kā katoļu baznīcas svēto dienas, bet dainās tās nemaz nav pieminētas. Arī tām nav nekāda sakara ar latviešu gadskārtu un seno laika skaitīšanas sistēmu. MATĪSI – 24. februārī; BENEDIKTI – 21. martā; MARIJAS PASLUDINĀŠANA –25. martā; MARIJAS DEBESBRAUKŠANA –15. aug.; MARIJAS DZIMŠANA – 8. sept.; GERTRŪDE – 16. nov.; NIKLĀVI – 6. dec. ; LŪCIJA – 13.dec.”.

Mūsdienās plašu nozīmi un pielietojumu ir ieguvis Mēness rits, tāpēc būtiski ir izprast, kādi dzīves aspekti vai norises kārtotas, vadoties pēc Mēness rita. Lai to saprastu, talkā ņemti vairāki autori, bet īpaši lielu ieguldījumu devusi Māra Šterna grāmatā SENĀ GADSKĀRTA un  Edīte Olupe grāmatā LATVIEŠU GADSKĀRTU IERAŽAS. Tālāk sekos īss ieskats grāmatu saturā, kam pievienoti  nelieli komentāri, bet gala slēdziens ir jāizdara katram pašam.

Lūk, Māras Šternas secinājumi grāmatas beigās:Kristiešiem iespiežoties baltu teritorijā, tie iznīcināja svētpilsētas, un rezultātā tauta pamazām aizmirsa senās kalendāra zināšanas. Tā vietā viņi ieviesa romiešu saules kalendāru, kuru (. .) bija papildinājuši ar svēto (kristiešu mocekļu) vārdiem. Katra diena visu cauru gadu  bija nosaukta kāda  kristīgo svētā vārdā(..), līdzīgi kā mūsdienās datumu (no šejienes radušās mūslaiku vārda dienas)(..) Senajam baltiešu kalendāram aizmirstoties, latvieši savus svētkus bija spiesti pārcelt uz jauno romiešu – katoļu kalendāru (. .) Turpretī mainīgie Mēness gada laikgadi tika nofiksēti noteiktos datumos un tie ieguva pilnīgi jaunus, svešus vārdus – kā Benedikta diena (Kustoņu dienas vietā), Urbāna diena (Lapu dienas vietā), Labreņča diena (Uguns dienas vietā) u.c. Nereti viena laikgada tradīcijas sadalījās pa vairākām jaunā kalendāra dienām, piemēram, Kustoņu diena – Matīsa, Ģertrūdes, Benedikta diena.”

Mūsu senči dzīvoja pēc Saules rita, bet daudzus darbus darīja ņemot vērā Mēness fāzes, proti, audzēja lopus, stādīja dārzeņus, grieza matus, mazgāja veļu utt., balstoties savā savdabo domāšanā pielietojot analoģijas principu. Pilnmēnesī svinēja lopu, kāpostu, kustoņu, lapu, uguns, Pērkona u.c. dienas, jo pilns Mēness - tātad pilna kūts lopu, kāpostiem lielas galviņas, mājās neapdziest pavards u.tml. Mēness ritu izmantoja arī zintēšanā, kas ir labdarīšana burvīgā kārtā, un diemžēl bija arī ļaudis, kas to izmantoja arī zavēšanā, kas ir ļaundarība burvīgā kārtā.

Latvieši bija augstas garīgās apziņas tauta. Ienākot mūsu kultūrtelpā svešajam Pasaulsuzskatam, tika izmainīti svinamo un atzīmējamo dienu nosaukumi un norises, līdz ar to arī to saturiskā jēga. Atzīmējamās  dienas tika piesaistītas svēto mocekļu vārdiem, tādējādi enerģija tika novirzīta ienācējiem  vēlamā gultnē. Un tas turpinās vēl aizvien...Jautājums – kam atdodam savu veiksmi un enerģiju, daudzinot svešus kultūrvaroņus un arhetipus? – paliek atklāts.

 Grāmatas autore uzskata, ka latviešiem bijusi piecu dienu nedēļa, bet, jāteic, ka tas neatbilst Saules ritmam. Šobrīd ir iegūta svarīga informācija, kas apstiprina mūsu senču jēgpilno dzīvošanu, proti, NASA paziņoja, ka „Saule inducē dīvainu elpošanu Zemes atmosfērā”, ko apstiprina jauni pavadoņu novērojumi, kuri atklājuši iepriekš nezināmu Zemes atmosfēras izplešanās un saraušanās deviņu dienu ciklu. Šī „elpošana” atbilst Saules magnētisko lauku izmaiņām, tai noslēdzot rotāciju reizi katrās 27 dienās.

(Informācija iegūta 2010.gadā no portāladelfi.lv(Pirmavots:http://www.wired.com/wiredscience/2008/12/earthbreathing/)

Turpmāk īsumā apskatīsim, kādas  ir Mēness ritā atzīmējamās dienas un kā tās laika gaitā mainījušas savu nozīmi. Zīmējumā atspoguļots Mēness ciklu sakārtojums pēc Mēness stāvokļiem 1998.gadā.  Teksts un zīmējums balstās Māra Šterna grāmatas SENĀ GADSKĀRTA  skaidrojumā.

 

 

PELNU DIENA

Savā grāmatā M. Šterna apgalvo, ka Pelnu diena nav atrodama kosmiskajā Saules mītā, ka tā nav Saules kalendāra svētku diena. Un vēl, ka Pelnu diena ir Mēness kalendāra laikgadi (sk.zīm.) Teikts, ka Sākot ar 8. gs., tā ir gavēņa sākums, kas savu nosaukumu dabūjusi no pelnu kaisīšanas (grēku nožēlošanas zīmes) pēc baznīcas rituāla, ka tautā Pelnu dienu apzīmē arī par nelaimīgu dienu, kad Sodoma un Gomora sadedzinātas ar sēru un uguni pelnos...

Spriežot pēc Dainām, Pelnu diena seko uzreiz pēc Meteņiem un ir pietiekami nozīmīga diena senajā Saules gadskārtā tā ir saistīta ar senu tautas tradīciju un ir atrodama kosmiskajā Saules mītā, proti, uzreiz pēc Meteņiem, jaunie, kas ir gatavi sākt savu kopdzīvi, izgāja no mājām, līdzi ņemot pelnus ar oglēm jaunajam pavardam.  Un vēl, Pelnu diena tika jautri svētīta, ko teic arī tautas dziesma.

                Pelnāzs nāk, Pelnāzs nāk, / Nu būs joki mūsmājā!

                Dod, māmīna, gaļas ņuku, /ko iemesti kulītē.

Metens kaktā sukājās,/ Pelnu dienas gaidīdams,

Kad atnāca Pelnu diena,/ Kules kāra mugurā.

Zīmējumā redzam, ka Pelnu diena ir iezīmēta kā Mēness gada sākums.  Ir vesels pulks „zinātāju”, kuri Saules gadskārtas sākumu  liek Meteņu laikā, gribēdami  Saules ritmu pakļaut Mēness ritmam. Pieņemot šo, mēs no Saules tautas kļūstam par Mēness jeb nakts ļaudīm... Te vietā būtu bilst, ka  7 dienu nedēļu jāvērš 9 dienu savaitē, un tad ne jau 3x9 +3, kas atbilst Mēness ritam un par ko raksta Aīda Rancāne, bet 5x9=45, jo tas ir Saules laikritim atbilstošs solis, proti, viens laiks =45 dienas. Un Saules laikritī ir astoņi laiki un tas ir 8x45=360, kas atbilst Saules gaitai debesīs. Pārējās 5 vai 6 dienas garajā gadā, ir ārpus laika.

KUSTOŅU DIENA, KUKAIŅU DIENA

Grāmatā lasām, ka senāk nākamo pilnmēness piektu pēc Pelnu dienas, iespējams, saukuši par Kustoņu dienu vai dažreiz par Kukaiņu dienu, bet, kad senais kalendārs bija zudis, Kustoņu dienas tradīcija pārgāja uz vairākām katoļu svēto dienām: Matīsa dienu – 24. vai 25. februārī; Ģertrūdes dienu – 17. martā; Benedikta dienu – 21.martā.

  • Matīsa diena. Katoļu kalendārā Matīsa diena ir 24.februārī, bet garajā gadā 25.februārī.  Kristiešu tradīcijā Matīss (ebr. matiatjāhu, matitjāh – „Jahves dāvana”, „Dieva cilvēks”, kurš tiek uzskatīts par vienu no 12 Jēzus apustuļiem un Mateja evaņģēlija autoru, ko mūsdienu Bībeles pētnieki gan apšauba.

Matīsa dienas latviskās tradīcijas folklorā ir maz atspoguļotas, tomēr te labi saskatāmas senās Kustoņu dienas iezīmes: tā ir jāsvētī, nedrīkst darīt noteiktus darbus, tai ir sakars ar kukaiņiem un čūskām. Tomēr 24.(25.) februārī Latvijā parasti vēl ir ziema, un kukaiņi vēl nemostas.  Vietā būtu teikt, ka Kukaiņu dienu nevis svētīja, bet IEVĒROJA.

·                  Ģertrūdes diena - 17.martā. Ģertrūdes vārds cēlies no katoļu svētās Ģertrūdes, Niveles klostera abates VII gs., kas Eiropā pazīstama kā ceļotāju aizstāve.  

                Latvieši svešādo Ģertrūdi pielāgo savai mēlei, un tad ir radušās vairākas nosaukuma variācijas - Gerdas, Ģērdas, Ģērdača, Ģerdutas, Ģerdrūtes, Jedurtas,     Ģerdūte – saukta arī mazā kustoņu, kuņu, čūsku diena. Latviešu zemnieks šo dienu saistīja ar dažādiem kukaiņiem un zvēriem – mušām, odiem, ārpiem, čūskām, kurmjiem, lāčiem, kad tie mostas no ziemas miega.

  • Benedikta diena - 21.martā. Katoļi svētajam Benediktam par godu svētī  21. martu, kas pēc jaunā stila  iznāk 3. martā, tātad nav pavasara punktā. Katoļu tradīcijā Benedikts (lat. Benedictus – „svētītais”) dzīvojis ap 480.-543.gadu, dibinājis MonteCassino klosteri Neapoles tuvumā.

 Latvieši  bieži svešādo Benedikta vārdu pielāgojuši savai mēlei, tādēļ šo dienu vēl sauc par Bindu, Bindes, Binduļa, Bimbuļa dienu, Binduksi, Bindiksi. Tai ir galvenokārt Kustoņu dienu tradīcijas.

KĀPOSTU DIENA

Skatoties zīmējumā redzam, ka Kāpostu diena ir nākamais pilnmēness pēc Kustoņu dienas.

·         Māras diena - 25. martā.Ap šo laiku kristieši svin Marijas pasludināšanas dienu, kas latviešiem asociējas ar izsenis pazīstamo Māriņu jeb Māru. Tā šī diena kļuvusi par Kāpostu Māras dienu. „Kāpostu Māre dabūjusi savu nosaukumu no tam, ka tā bijusi pazīstama kā Kāpostu diena.”(LFK 2,394 Cesvainē).

Kamēr pārveidoto Māras dienu svētīja pēc vecā, Jūlija kalendāra (tagad 7. aprīlī), senais ticējums bija saprotams, bet, kad ieviesa jauno Gregora kalendāru, tas kļuva dīvains – 25. martā bieži laukus vēl klāj sniegs.

LAPU DIENA

Autore teic, ka pavasarī bijusi kāda sena, mūsu tēvtēvu laikos nolikta diena, kura iezīmē sējas un stādīšanas laiku. Senākos kalendāros (piemēram, 1907.g.u.c.) Lapu dienu atrodam 1.maijā.Katoliciskā tradīcijā maijā ik dienas notiek jaunavai Marijai veltīti dievkalpojumi. Šis ir viens no populārākajiem Marijas kulta veidiem, kas aizsācies Itālijā 18. gs. sākumā. Šie uzskati iesakņojušies arī Latgalē, kur visu maiju dziedājuši pie krucifiksiem.

·         Lapu diena – 1. Maijā(citviet 3.maijā). To, ka latviešiem Lapu dienā bijuši kādi pavasara svētki, kuros liela nozīme bijusi kokiem, liecina kāds apraksts no Kurzemes, proti: „Vecos laikos pirmo maiju svētu turēja vecie ļaudis kā Lapu dienu. Viņi paņēma no ozola lapas, ko bija tēva tēvs dēstījis savā tīrumā zināmā attālumā, varbūt pus versti no mājas, ka neviens  netraucētu viņu Dievu lūgšanu vai citu kādu darīšanu; jo tad viņi, kad gāja uz ozolu, nerunāja ne ar vienu cilvēku un nestāstīja nevienam, kur ies, un, kad kādreiz satikās sieviete ar sievieti, tur naida neturēja, sagāja kopā, noskūpstījās, ne vārda runādama,  nometās ceļos un lūdza klusā valodā, ko kura grib.”

 Īpašu paražu Lapu dienā nav saglabājies daudz. Šai dienā bijis spēks dažādām burvestībām. Latvieši zinājuši receptes veselībai un skaistumam.

Tālāk ir skaidrots, ka Viduslaikos Rietumeiropā nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju bija Valpurģu nakts, kurā raganas uz slotām, dakšām, bluķiem u.tml. lidojušas uz savu salidojumu. Tās centušās traucēt labvēlīgu pavasara gaitu un mēģinājušas uzsūtīt cilvēkiem un lopiem dažādas kaites.

·         Urbāna diena - 25. maijā (pēc vecā stila). Dienas nosaukums cēlies no kristiešu svētā Urbāna, kas bijis Romas pāvests. Urbāns (Urbānuss) – no latīņu urbanus „pilsētnieks”. Eiropā svētais Urbāns kļuvis par vīnogu audzētāju un vīndaru aizbildni. Latvieši svešādajā Urbāna vārdā saklausījuši ko gluži pazīstamu, proti,Urbāni, mazi tārpiņi, kas zemi urbj. Kad rīta agrumā klēts priekša ir urbānu nobadīta, tad tai dienā mieži jāsēj, lai labi izdotos.

·         Vasarsvētki ir kristīgās baznīcas Svētā gara izliešanas svētki, ko tā iezīmē piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām.  (plašāku skaidrojumu M.Šternas grāmatā SENĀ GADSKĀRTA – 213.lpp.)

Blakus Ziemassvētkiem un Lieldienas svētkiem Vasarsvētki ir trešie lielie kristīgie svētki, kuri ir baznīcas gadu svētku pusgada beigās un kuros mēdz ne vien pie mums, bet arī ārzemēs pušķot namus zaļumiem.”

KRUSAS DIENA

Un tā, nākamā pilnmēnesī pēc Lapu dienas bijusi Krusas diena.  Ziņas par šo dienu esot neskaidras un pretrunīgas, jo par Krusas dienu nosaukta Debesbraukšanas diena jeb Krusta diena.

Tai pat laikā tautas tradīcijas šo dienu saista ar krusu.Debesbraukšanas dienu veci cilvēki sauca par krusas dienu un tai dienā neļāva ap arkliem un  ecēšām darboties, jo tad krusa nokapājot tīrumus."

  • Debesbraukšanas jeb Krusta diena. Kristietības tradīcijā tā ir Jēzus Kristus debesīs atgriešanās diena (debesbraukšanas) pēc viņa zemes dzīves beigām. Tā notikusi četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās, tātad sestās nedēļas ceturtdienā pēc Lieldienām. Tad arī svin Debesbraukšanas dienu.

Ieviešoties kristiešu kalendāram, Debesbraukšanas dienā iekļuva tradīcijas ne tikai no Krusta dienas, bet arī no Kustoņu, Kāpostu, Pērkona un Jāņa dienas

·         Vītus diena - 15.jūnijā. Diena savu nosaukumu ieguvusi no kristiešu svētā Vītus. Vītus  – sal. latīņuinvītus „tāds, kas negrib”; vītus „gribošs”.

Latviešu ieražās tiešu sakaru ar šo kristīgo tradīciju nav. Latvietis kristiešu sv. Vītus vārdā saklausīja sev ko pazīstamu, ka Vītus dienā jāplūc vītas  zāles tējai.

PĒRKONA DIENA

Māra Šterna skaidro, ka tautas ticējumos Pētera diena nosaukta par Pērkona dienu (arī Zibens dienu), kas varētu būt nākamā pilnmēness diena pēc Krusas dienas.

  • Pētera  diena. Pētera diena – 29. jūnijā. Kristiešu tradīcijā tā ir apustuļa Pētera un Pāvila nāves piemiņas diena. Pēteris ar brāli Andreju ir bijuši zvejnieki Kapernaumā. Pēteris kļuvis par Jēzus sekotāju, bijis misionārs.   Vēlāko laiku leģendās Pēterim uzticētas debesu vārtu atslēgas...

 Pētera vārds minēts arī Dainās, bet šim Pēterim nav sakara ar seno Pērkona dienu. Pētera dienas tradīcijas - Pētera diena seko drīz pēc Jāņiem– šinī dienā vēl turpina līgot.

LAIDENE

Laidene pēc senā Mēness kalendāra, kā apgalvo grāmatas autore, iznāk nākamajā pilnmēnesī pēc Pērkona dienas.

·         Latviešiem Vasaras Māras diena - 2. jūlijā.  Laidenes jeb Laiddienas nosaukumā var saklausīt latviešu „laist”, kas ir sens indoeiropiešu vārds (K.Karulis I,492). Šis ir laiks, kad viss ir iesēts un sastādīts, tagad tik jālaiž visam augt un briest. Laidenē Dieviņš laiž ne tikai augiem augt, bet arī dažu meitu pie vīra, jo šai dienai senāk bijis kāds sakars ar saulstāvjiem, ar veģetatīvo spēku cildinājumu (Laidene iezīmē ziedu laika begas). 16.gs.hronosts Baltazars Rusovs raksta, ka Jāņa, Pētera un Laidenes naktī visā zemē ir dedzinājuši prieka ugunis, dancojuši, dziedājuši un lēkuši.

Es, bagāta Ladainīte, / izlaid` rudzus, izlaid miežus,

Izlaid` rudzus, izlaid` miežus, /izlaid visu labībiņu.  17301

                Laidenīte atnākuse / Izlaide rudzus, miežus;

                Izlaidusi rudzus, miežus, / Izlaid meitas tautiņās.  17302

  • Kristiešiem šī ir Marijas piemeklēšanas diena  - viena no Marijas kulta svētku dienām. Tās svētīšanu ievedis pāvests Urbāns IV 1389. gadā par piemiņu tam, ka Marija apmeklējusi Elizabeti, bet tā svētīta jau agrāk franciskāņu ordenī.  Saskaņā ar Jauno derību Elizabete un Zakārija bijuši Jāņa Kristītāja vecāki. Pie Elizabetes trīs mēnešus dzīvojusi Marija, kad gaidījusi piedzimstam savu dēlu Jēzu Kristu.
     
  • Jēkaba diena - 25.jūlijā.

Katoļu baznīca Jēkaba dienu svētī par godu Jēzus apustulim, Jāņa brālim Jēkabam, kurš tiek uzskatīts par labības un ražās patronu.

Latviskajā Dzīvesziņā Jumis ievada Rudenājus un Jēkabs ir tikai iesēdies Jumja  krēslā...

  • Septiņu gulētāju diena– 27. jūnijā un Septiņu brāļu diena 10. jūlijā. Senāk latviešiem šādas dienas nav bijis. Septiņi gulētāji, septiņi brāļi, svētie. Tie ir kristīgi jaunekļi, kas, pēc 5. gs. radušās leģendas, Efesā, valdnieka Decija (249. – 251.g.) kristiešu vajāšanas laikā paslēpušies kādā alā, tur iemūrēti, bet ķeizara Teodozija II (408.-450.g.) valdīšanas laikā, t.i., pēc apmēram 200 gadiem, uz laiku atmodušies, lai apliecinātu ar savu likteni un vārdiem mirušo augšāmcelšanos.
  •  
  • Annas diena - 26. jūlijā. Annas diena seko tūlīt pēc Jēkabiem 25. jūlijā. Kristieši šajā dienā piemin Dievmātes Marijas māti Annu. Anna – no ebr. Chanah” žēlastība”, „žēlsirdība ”vai ebr. hēn” pievilcība”.

Latviešu tradīcijās tai nav savu īpašu ieražu, tā galvenokārt  tikai atkārto Jēkaba dienas tradīcijas.

UGUNS DIENA

Grāmatā lasām, ka Uguns diena ir nākamā pilnmēness diena pēc Laidenes - sākusies vakarēšana skalu gaismā. Vēlāk Uguns dienas tradīcijas pārgāja uz Labrenča dienu.

  • Labrenča diena  - 10. Augustā. Līdz 10.augustam kristieši atzīmē Labrenča dienu, kas nosaukta pēc svētā Laurentija, kurš šinī dienā 258. gadā sadedzināts uz sārta Romas imperatora Valeriāna valdīšanas laikā. Laurentijs – no latīņu Laurentius „vīrs no Laurentas pilsētas Romas tuvumā”, vēlāk arī „lauru vainagots”.

Latvieši šo pastāstiņu saprata tā, ka „Lārancs esot cepts uz oglēm, tādēļ Lārancī nedrīkstot uguni kurināt.

Un vēl, šajā laikā augustā sākas Rudenāji, ko ievada Jumja dien. Šo dienu mēģināja nosaukt gan par Miķeļa, gan Māras dienu, gan arī kā redzam – Labreņča dienu, bet... nekas nesanāks, jo Dieva zelta krusta galos ir jābūt Dieva dēliem , par ko teic arī t/dz.

Ābeļkoka laivu daru, / Abi gali pazeltīti.

Dieva dēli īrējiņi / Saules meitu vizināja.

  • Bērtuļa  diena - 24. augustā. 24. augustā kristieši piemin Bartolomeju, kas ir viens no divpadsmit apustuļiem – Jēzus mācekļiem. Bartolomejs – no aramiešu bar – Tolmaj „Ptolomeja dēls”. Nedaudzie ticējumi par šo dienu atbilst Uguns dienas tradīcijām.

URGUČU  DIENA

Māra Šterna raksta, ka viena pilnmēness diena  iekrita Veļu laikā. Veļi dažādos novados saukti atšķirīgos vārdos. Šai dienai bijuši dažādi nosaukumi: Urguču diena, Veļu vakars, Iļģu nakts, Dievaines.

  • Miķeļi – 29.septembrī.

Miķeļa dienu  kā baznīcas svētkus  ( līdz ar Miķaļa, Miliaēla kulta izplatīšanos) vispirms sāka svētīt A, bet ar 5. gs. arī R baznīcā. Turklāt pareizticīgie šos svētkus svin 8.novembrī. Ebreju  angenoloģijā  Mihaēls tiek uzskatīts par vienu no augstākajiem sargeņģeļiem, apokaliptiskajā literatūrā tas vienmēr stādīts Dievam labajā pusē, un pēc katoļu baznīcas nostiprinātās tradīcijas tas tiek uzskatīts par dvēseļu vadoni paradīzē.

Latviešu buramvārdos (to vēlīnajā slānī, kur jaušama stipra kristietības un ebreju kabalistikas ietekme) tas parādās kā erceņģelis, parasti kopā ar Gabriēlu.

  • Simjūda  diena - 28. oktobrī. „Urguču diena rudenī, veļu laikā Simjautā (Sīmaņa Jūdasa diena, 28.oktobrī).” Kristīgajā baznīcā 28. oktobris veltīts apustuļiem Simonam un Jūdam. Kalendāros šo dienu rakstīja saīsināti (Sim., Jūd.), no kā cēlies Simjūda vai Simjauta diena. Simons– no ebr. personvārda Šim`ōn: šama „klausīties”, „sadzirdēt”. Jūda –ebr. jehūdā - „viņš slavē Dievu”.

Latvieši  Simjūda dienai piedēvēja senās Urguču dienas tradīcijas. Mirušo garu mielošana pie pagānu tautām visā Eiropā bija tik izplatīta, ka kristieši bija spiesti piekāpties un iedibināt Visu dvēseļu dienu 2. novembrī.

AITU DIENA

Rudenī, kad veļi izvadīti, nākamā pilnmēness diena bija veltīta aitām. Ap šo laiku (25.novembrī) katoļi piemin mocekli Katrīnu no Aleksandrijas, kas dzīvojusi 4.gs. sākumā.  Drīz pēc Katrīnām katoļi godā Nikomēdijas mocekli, svēto Barbaru (4. decembrī), kas skaistuma dēļ paslēpta kādā tornī. Ar laiku senās latviešu aitu dienas tradīcijas pārgāja uz Katrīnas un Barbaras dienām., proti, Bārbales jeb jeb Aitu dienu svētīja (tāpat) kā Govju dienu.

  • Katrīnas  diena – 25. novembrī.Līdz Katrīnas vārdam, kas ierakstīts kalendārā, sastopami tā pārveidojumi – Trīnes diena, Katriņa. Katrīna – no grieķu katharios „tīrs”. Katrīnās, kā jau Aitu dienā, cērp aitas.

 Latviešu tautas tradīciju un kristīgās baznīcas uzskatu sajaukumā radušies pavisam dīvaini ticējumi, ka Katrīnas ir kustoņu svētki, jo tad viņi, cilvēkiem nezinot, naktī pulksten divpadsmitos ejot baznīcā. Ja nocērpot aitas priekš Katrīnām, tad viņas kaunoties kailas iet baznīcā.

  • Barbaras  diena - 4. decembrī. Blakus kalendārā ierakstītajam Barbaras vārdam sastopam vēl tā pārveidojumus: Bārbanas, Bārbalas, Bārbales, Bārbas diena, Bārbaņu diena, Bārbanu vakars. Barbara -  no grieķu barbara „svešzemniece”.

 Šīs dienas tradīcijas atbilst senajai Aitu dienai.  Barbaras dienā iet ķekatās. Lai gan vēlākos laikos Katrīna, Barbara vai Anna uzņēmusies rūpes par aitām, tomēr senākā aitu aizgādne ir pati Māra.

Kas tur spīd, kas tur viz  mana staļļa dibenā?

Svētā Māra aitas cirpa pazeltītām dzirklītēm.

  • Andreja diena - 30. novembrī.Kristieši šo dienu svin par godu apustulim Andrejam, Pētera brālim, Kapernaumas zvejniekam. Andrejs -  no grieķu andreios „vīrišķīgs, drosmīgs”.

Andreja dienas latviskās tradīcijas visbiežāk atbilst netālo Ziemassvētku paražām. Senāk tādas patstāvīgas Andreja dienas nav bijis. Jūrnieka kalendārā 1909. gada 48. nr. lasām: „Par Andreja dienu, kura krīt uz 30.novembri, latviešu tautā senāk neko nedzirdēja minam, un arī tagad pie lauciniekiem tā liekas būt pavisam sveša.”

ZIRGU DIENA

Kā teic autore, tad nākamo pilnmēness dienu pēc Aitu dienas latvieši veltījuši zirgu labklājībai un nosaukuši to par Zirgu dienu.

  • Nikolaja  diena  - 6 decembrī. Pareizticīgie un katoļi šajā laikā svin dienu par godu svētajam Nikolajam, kura tēls laika gaitā ir saplūdis no diviem bīskapiem Nikolajiem, kuri dzīvojuši dažādās vietās un dažādos laikos, kā arī no antīkā Pestītāja. Šis tēls sāka izveidoties grieķu tradīcijā 6. gs. un beigās sasniedza tādu nozīmi, ka pacēlās pāri visiem svētajiem un nostājās dievmātes Marijas tuvumā.  No 9. gs. Nikolajs sāka iegūt popularitāti arī Rietumos. Tā kāNikolaja diena pēc Jūlija kalendāra (vecā stila) ir tuvu Ziemassvētkiem, tad sv. Nikolajs pārtop par Santaklausu jeb Ziemassvētku vecīti. Nikolajs – no grieķu nīkē „uzvara” + laos „tauta”

.Kristiešu kalendāra ietekmē latviešu seno Zirgu dienu sākuši svinēt Nikolaja dienā.

  • Lūcijas  diena  –13. decembrī.  Kalendārā ierakstīto Lūcijas dienu vietumis dēvē par Lasijas, Lasītes, Lasiņa, Luciāņa dienu . Kristieši šo dienu svin par godu svētajai Lūcijai, Sirakūzu moceklei, kas ap 300. gadu sodīta ar nāvi. Lūcija – no latīņu lux„gaisma”.

Šajā dienā  ieliktas senās Govju dienas tradīcijas, kas, šķiet, bijusi pāris mēnešus vēlāk, t.i., vairāk uz pavasara pusi.

  • Jaungada diena  - 1. janvārī. Eiropieši Jauno gadu pārņēmuši no Romas. Gada skaitīšanu no 1. janvāra Romā ieviesta 153. g. p. m. ē. Šī diena nesakrīt ar saulgriežiem, un par lielākiem svētkiem to uzskata tikai sākot no m.ē. 4.gs. Gada sākuma svētki 4. gs. tika svinēti piecas dienas, kam pievienojas kristīgie Triju kungu svētki (Zvaigznes diena) 6. janvārī. Šajā laikā arī par Kristus dzimšanas dienu pieņem 25. decembri (seno romiešu saulgriežu dienu), un  viss svētku laiks kopā ir no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai.

Senie latvieši nepazina ne 1. janvāri, ne arī Jauno gadu. Tas ienācis Latvijā ar baznīcas kalendāru. Tā tas ir arī vēlākajās latviešu tradīcijās Latgalē. Vairums pierakstīto Jaungada ticējumu un paražu ir pārmantotas no Ziemassvētkiem.

  • Triju kungu jeb Zvaigznes diena – 6. janvārī. Zvaigznes jeb Zvaigžņu diena ir tā pati Triju kungu diena. Kristieši  6. janvārī piemin trīs Austrumu gudros, kas, brīnumainas zvaigznes vadīti, tūliņ pēc Jēzus dzimšanas ieradušies sveikt jaunpiedzimušo Jūdu ķēniņu. Zvaigznes dienas latviskās tradīcijas galvenokārt pārņemtas no tuvējiem Ziemassvētkiem, lai gan jaušams arī kristīgās mitoloģijas iespaids.

Senāk latviešiem tādas dienas nav bijis. 

CŪKU DIENA

Cūku jeb cūku Tenīsa diena  - Skatoties zīmējumā redzam, ka nākamajā  pilnmēnesī  pēc Zirgu dienas, kura iekrīt pēc Ziemassvētkiem, senāk latvieši veltījuši cūkām un šo dienu tā arī saukuši par Cūku dienu, Cūkaušu dienu jeb Cūku Tenīša dienu. Vēlāk šo dienu sākuši svētīt 17. janvārī, kad kalendārā ierakstīts Tenis. 

  • Teņa diena  – 17. janvārī. Uzskata, ka Teņa dienas nosaukums cēlies no katoļu svētā Antonija, kurš dzīvojis ap 250. – 356. Gadu un  bijis pirmais kristīgo mūku dzīves sācējs.

Antonijs – no latīņu Antonius, varbūt no latīņu antiņus „priekšā stāvošais, priekšnieks”.

Vairākās Tenīsa dienas tradīcijās atpazīstamas Meteņu paražas. Latgalē šī diena vairs netiek ievērota, bet sv. Antonijam svin 13. jūniju.

GOVJU DIENA, SVEČU DIENA

Virzoties tālāk pienākam pie divpadsmitā pilnmēneša , Govju dienas, kura veltīta govju labklājībai.

  • Bašķu diena. Kristieši 20. janvārī piemin sv. Sebastiānu, kas, saskaņā ar leģendu, bijis Romas ķeizara miesassargu virsnieks unsodīts ar nāvi. Rakstos sv. Sebastiāns minēts kopš 4. gs. Sebastiāns – no grieķu sebastos „godājams, svēts”. 2. februārī katoļi svin Marijas šķīstīšanās dienu, kas ir Marijas kulta sastāvdaļa. Marijas šķīstīšanas diena ieviesta ne agrāk kā 5. gs. Tā dabūjusi savu blakus nosaukumu – Sveču diena – no sveču iesvētīšanas rituāla.

Senajam latviešu kalendāram aizmirstoties, Govju dienas tradīcijas pārnāk gan uz sv. Sebastiāna (Bašķu) dienu 20. janvārī, gan uz Marijas šķīstīšanās jeb Sveču dienu 2. februārī.Svešādo Sebastiāna vārdu latvieši pārveidojuši dažādi un sauc šo dienu par Bašķu, Bošķu dienu, Bastijāni; minētas vēl arī Vābiāns, Zebastiāns, Vadža – Bastijāņa diena (19. janvārī).

  • Sveču diena  jeb Marijas šķīstīšanās – 2. februārī. Visbiežāk lietojamais nosaukums ir Sveču diena, bet to sauc vēl par Svecaini, Grabenīcu, Grabnicu vai Gromnicu ( poļu gromnica – svece), kā arī ziemas Marijas dienu jebMarijas šķīstīšanās dienu

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs šajā dienā Marija ar Jēzu bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzālemes templi; Tāpēc katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena. Savukārt pareizticīgie kristieši šo dienu saista ar Jēzus un Sīmena satikšanos Jeruzālemes templī un sauc to par satikšanās dienu.

Sveču diena Marija bijusi pa sešām nedēļām.  Tad baznīcā dega daudz svecītes. No tā paradums sveces liet un saukt par Sveču dienu. (LTF 76, 852 Mārupe).

Sveču dienā visbiežāk ievēro senās Govju dienas tradīcijas.

Tik dabiski piekļauties latviskajai tradčijai šī diena varēja acīmredzot tā iemesla dēļ, ka februāris – sveču mēness, svecenis, bet vēl vispārinātāk ņemot – ziemas vidus – bija tradicionāls sveču liešanas laiks, kad tika sagatavoti krājumi visam gadam. Kolkā mēdza teikt: „Sveču dienu svinam svecēm un skaliem.”(LTT 29699)

Latgalē o dienu sauc GRABENICA – poļu gromnica = svece.

 

  • Agates diena – 5.februārī.  5. februārī kalendārā lasām: Agate, senāk – Agata. Agata – no grieķu Agadhe – „labā”.

 Šo dienu latvieši biežāk atzīmējuši tajos novados, kuros ietekmīgāka katoļu baznīca, t.i., Latgalē, dažreiz arī Kurzemē.

Aizvēsturiskajos laikos latviešiem tādas dienas nav bijis.

--------------------------------

Un tā esam izgājuši cauri visam Mēness ritam gada garumā. Tādā griezumā viss top saprotams .  Lasītājs, kurš gribēs un spēs saprast  galveno domu, to arī sapratīs, bet tie,  kuros pārāk dziļi iespiedies  citu tautu Pasaules uzskats, apgalvos, ka arī Simjūdu, Benedikta, Katrīnas u.c, dienas ir latviešu tautas kultūras mantojums. Tiem tad arī jāatgādina, ka tautas ģenētiskā atmiņa ir dzīvāka par dzīvu, jo visā pilnībā ir saglabātaun atjaunota Saules gadskārta  jeb Saules  kalendārs, kas ir unikālas kultūras atspulgs tautā. Esam arī saglabājuši izpratni par Mēness rita lomu senču sadzīvē. Mūsu pienākums ir attīrīt savu kultūras, tātad arī savas dvēseles un garīgotelpu no svešām vibrācijām un arhetipiem, kas izmainījuši tautas apziņu un atņēmuši tai vitālo dzīvības spēku, proti, jēgpilno dzīvošanu Šaisaulē. Garīgā vardarbība, kas veikta ilgstošā vēsturiskā laikā, ir jāaplūko kā dzeguzes sindroms, jo, lai savus bērnus varētu izauklēt svešā ligzdā (kultūrtelpā), tika ieviests mūsu kultūrai svešs ritms, sveši arhetipi, sveši svēto un svēto mocekļu vārdi, tā enerģiju novirzot SEV vajadzīgā gultnē. Un te vietā ir Māras Šternas teiktais darba izskaņā: Dainas, teikas, pasakas, mīklas un dažādie ticējumi un paražas glabā seno pasaules uztveri, kas nereti ir gluži racionāla un praktiska. Latviešu folklora ļauj ne tikai ielūkoties tautas pagātnē, bet arī atšifrēt senās zināšanas, to skaitā seno kalendāro sistēmu . . .

Pauls Stelps: Mēness cikls tiek ievērots, bet netiek svinēts. Tas ir darbam, ne svētkiem. Mēness ciklu dienas izmanto un svin dažādu maģisku kultu un sektu piederīgie.

 

Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.

Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnestiņis,

Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.

UN TAGAD TIE MĒNESS RITA SVĒTKI, KAS NEIETILPA IEPRIEKŠĒJĀ APSKATĀ

LIELĀS MĀRAS DIENA un RUDENS MĀRAS DIENA

Abas šīs dienas ir katoļu Dievmātes Marjas kulta sastāvdaļas. 15.augustā svētī Marijas debesbraukšanas dienu. Tautā to dēvē par Lielo Māru, Dižo Māru, Dižmāri vai Vasaras Māru.

8.septembrī katoļiem ir Marijas piedzimšanas diena, latvieši to iesaukuši par Rudens Māru, Mazo Māru jeb Mazmāri. Gan vasaras, gan Rudens Mārai nav savu īpašu latvisku tradīciju, un tās,  kas šai dienai pierakstītas, parasti ir patapinātas no Uguns dienas.

Komentārs: Visām latviešu tautas tradīcijām pārklājas kā ēna CITAS tautas arhetipi. Jau pēc teksta var nojaust, ka šajā laikā tika godināta Lielā Māra, Rudens Māra, Zemes Māte utt. Šķiet, ka Latvijas laikā 15.augustā bija Mātes diena... Rudenājus ievadīja Jumis un no Šajā rudens jeb viršu laikā ir 45 dienas. Katrā no tām var daudzināt Lielo Māru, kurai ir vairāk nekā 45 pavārdi - Zemes Māte, Vēja Māte, Ūdens Māte utt., un rudens laikam beidzoties – sākoties Dievainēm, varam daudzināt Veļu Māti. Lūk tā, jo viss ir savā pūrlādē rodams – viss ir pašiem un nevajadzētu kā tādiem gara nabagiem lasīs drupačas no sveša galda!

RAINIS: Katru gadu pīšļu kārta / Virsū bira atmiņai./ Simtu gadu putekļos /Nost atmiņa nosmakusi. (KR 14, 64.)

ZVAIGZNES DIENA 

Zvaigznes diena nepieder pie tām īsti latviskajām svinamajām dienām, kam dziļas saknes tautas tradīcijās un apziņā. Saistās ar ar kristīgo leģendu par trim A gudrajiem, kuri pēc Jēzus dzimšanas ieradušies sveikt jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu. Otra nosaukuma – Zvaigznes diena – saistāma ar arābu leģendu par zvaigžņveida eņģeļa parādīšanos Persijas debesīs – vēstījis, ka ir piedzimis ķēniņu ķēniņš un dievu dievs.

Zvaigznes diena – 6.janvārī, un to sauc par Trijkungu jeb Treļkungu dienu, Treikumdienu vai Trikumdienu. Ieviesās kristietības ietekmē samērā vēlu un arī ieražas un ticējumi ir jaunradījumi – pieņemot un pielāgojot citu hronoloģiski tuvāko svinamo dienu tradīcijas, galvenokārt Andrejdienas, bet vēl vairāk ar Ziemassvētku tradīcijām.

Skaidrības labad jāpiezīmē – pirmais rakstītais avots, no kura saņemam informāciju par trim A gudrajiem – Mateja evaņģēlijs nebūt nerunā par ķēniņiem, nedz arī nosauc tos vārdos, - tie ir anonīmi, tāpēc ir pamats apšaubīt viņiem vēlāk doto vārdu un titulu autentiskumu. Kā uzskata poļu zinātnieks Zenons Kosidovskis* – šo personu konkretizēšanas tradīcija aizsākusies un pārņemta no kāda armēņu apokrifa, kur šie vīri jau tiek dēvēti par persiešu ķēniņiem.

*Kosidovskis Z. EVAŅĢĒLISTU STĀSTI.R.,1982,187.lpp.

SAVUKĀRT tautas dziesma to garam pilnīgi sveša palikdama, šī diena netiek pieminēta nemaz.

Latgalē – Piedrujā, Daugavpilī, Krāslavā u.c. starp Ziemassvētkiem un Trijkungu dienu masku gājienos iet trijkungi jeb trij kungi, kas ir tipiskas Zvaigznes dienas maskas. Pa priekšu iet zēns ar sešstūra zvaigzni rokās ; seko trīs vīri – vienam ir melna ar sodrējiem nosmērēta seja. Šād gājieni notikuši arī Šveicē (te 3 ar sodrējiem nosmērētām sejām un papīra kroņiem galvā apstaigājuši mājas). Arī Vācijā, Lietuvā un citur.

Rainis ir mūžīgā tagadne un nekad pagātne...

o   Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nau vieglāk. (KR 15, 231.)

 

o   Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: Viņa jāatrod. (KR 17, 248.)

 

o   Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu. (KR 14, 96.)

 

o   Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga? (KR 15, 127)

 

o   Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajag viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas. (KR 17. 238.)

 

o   Vecā Eiropas mantotā kultūra jāatmet, vecā ticība, Kristīgā, jāatmet. Gluži jaunai jābūt tautai. (KR, 14,108.)

 

o   Gog, Magog un De magog./ Gog, Gogam, Gogamed./ Antikrists grib visu pasauli iekarot, uzdodas par Kristu. (KR 15, 141.lpp.)

 

o   Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai. (KR 17, 214.)

 

o   Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam / Tu ļausies ziedoties kā upurjērs? / Ver acis vaļā, negul`, piecelies . . (KR 15, 117.)

 


Ar varīti jūs, kundziņi, / Ar padomu bāleliņi;
Ar varīti nevareja / Padomiņu pievarēt.


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker