Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Bailes - antikultūras īpašais produkts

 

 

Irēna Saprovska

Bailes - antikultūras īpašais produkts
Priekšlasījums konferencē "Vārda un ekrāna brīvība Latvijā vardarbības attēlojumu kontekstā"
2017. gada 30. novembrī
, Rīgas domes sēžu zālē

Tēma – BAILES - man nav tuva, tomēr, iedziļinoties tajā nācu pie slēdziena, ka bailēm ir būtiska nozīme tautas pašapziņas veidošanā un bailes ir būtisks aspekts, kas ietekmē mūsu dzīvi arī šodien, iezīmējot senu pretstatu cīņu starp SAVĒJO un SVEŠO, starp kultūru un antikultūru. 

Iesākumā vēlos pievērsties mūsu kultūras saknēm, ielūkojoties tautas dziesmu pūrā.

Gatavojot šo priekšlasījumu, nāca prātā Raiņa teiktais:.. mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.(KR 17, 67.)

Pirmkārt, es vēlējos saprast vai un kas ir tas, kas raisa Dainu cilvēkam bailes. Nācās secināt, ka bailes dažkārt ir sinonīms bēdām un šīs bēdas var atnest nezināmais, svešais - kāds no malas, kas ienāk ierastajā dzīves telpā.

Rudens nāk, rudens nāk, Nāk meitām baiļu laiks;
Nav lapiņa aizčaukstejsi, / Jau meitiņa gabalā.

Nāk rudens, nāk rudens, / Nāk meitām(i) bēdu dienas;
Cik sunīši ierējās, /Tik pār sētu kaņepēs.

Šeit ir jāmin arī Raiņa luga „Krauklītis”, kuru caurvij BAILES un BĒDAS. Lugā redzam, ka laupīja meitas ne tikai, lai iegūtu līgavas, bet laupīja sveštautieši, lai gūtu laupījumu - līgavas pūru, pašu meitu padarot par kalponi. Svešām tautām ienākot mūsu Dievzemītē, varas darbi sita augstu vilni. Izlasot lugu, ir labāk saprotamas arī t/dziesmas, kur skarta šī tēma.

Otrs posts, kas nes sev līdzi bailes un bēdas ir karš, kas šo zemi piemeklē lielākoties svešu spēku ietekmē.

Par purviem, par mežiem / Ozols krita skanēdams;
Par kungiem, bajāriem /Mans bāliņš karā gāja (jāja).                                         

                Es, kaŗā aiziedams, /Ozolā krustu cirtu,
                Māsiņām pieminēt, /Mātei gauži noraudāt.

Es, karā aiziedams,/Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte, /Plīst akmens skanēdams.

Tāpat ir sastopamas arī māņticīgas bailes no burvestībām un pārdabiskiem spēkiem. Dainās atklājas, ka viedums un zināšanas, kā arī tradīcijas ievērošana pasargā un atvaira visu ļauno, līdz ar to šeit bailes vairāk pārtop piesardzībā. Var apgalvot, ka balstīšanās tautas gudrībā, sniedz aizsardzību un pārliecību par savas dzīves telpas drošību.

Es iestādu vilkābeli / Savā govu laidarī, 
Lai tās laumas, raganiņas /Jāņu nakti bakstījās.

                Es iemetu asu dadzi / Savā govu laidarā
                Lai tie burvi, raganiņas /Uz tā dadža nodurās.

Interesi raisa arī jautājums par bailēm no nāves, kas ir tik izteiktas šodienas sabiedrībā. Vai Dainās tās ir sastopamas? Un jāteic, ka mani pārsteidz tautas veselīgā izpratne ne tikai par dzīvošanu Šaisaulē, bet arī par aiziešanu Viņā saulē. Ļaudīm nebija BAILES par aiziešanu, bet gan dziļa sapratne par Dieva laistās pasaules kārtību.

Dievs dod man tā nomirt, / Kā nomira tēvs, māmiņa:
Dziedot man tēvs nomira, / Dziedādama māmuliņa.

Protams, vēl pastāvēja sadzīviskas bailes – meitām palikt neprecētām, mātēm bez bērniem vai arāja - apgādnieka, bērniem bez vecākiem, laukiem un lopiem bez auglības, kas pārsvarā gadījumā tika uzlūkota kā nepareizas rīcības sekas vai izjaukts harmoniskais līdzsvars cilvēku attiecībās, saskarē ar dabu un augstākiem spēkiem.

Tomēr būtiski ir bailes pārvarēt un Dainās ir minēts, kas atvaira bailes, bēdas un neizdošanos un, pirmkārt, tas ir prieks. Dziesmas un jautrs prāts spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai.

Jo es bēdu bēdājos, /Jo nelaime priecājās;
Labāk gāju dziedādama, / Lai nelaime bēdājās.

                 Dziedot dzimu, dziedot augu, / Dziedot mūžu nodzīvoju;
                 I tās manas grūtas dienas /Ar dziesmiņu vieglināju.

Jāteic, ka bailes ir bijušas arī CITIEM no MUMS – no mūsu tautas. Nav bīstamāks cilvēks un nav bīstamāka tauta kā tāda, kas nes savas garīgās vērtības, kurai ir sava pašapziņa un kura nebaidās pastāvēt par sevi. Tāpēc varas, kas ir vēlējušās pakļaut šo zemi, pirmkārt, sēja bailes, iznīcināja zināšanas un mēģināja salauzt tautas garu. Te jāmin gan inkvizīciju, kas iznīcināja tautas viedās sievas, tās sadedzinot vai noslīcinot ūdenī, arī pirmās nakts tiesības, ko izmantoja muižkungi, jau pieminētie kari, dzimtbūšana un visādas citādas izdarības, kas vien ienāca prātā kungu kārtai.

Un jāteic, ka zinot cēloni visām nebūšanām, var labāk saprast tautu, kura gadsimtiem pazemota un verdzināta, pakāpeniski zaudē spēju pastāvēt par sevi, savas tautas nemateriālo, jeb garīgo kultūras mantojumu, bet atkal un atkal no bailēm un ieraduma pakļaujas svešām varām... Jāteic, ka ar šīm bailēm būs jātiek galā, ja mēs gribam kā tauta pastāvēt arī rītdienā...

Bet vēl, neliels ieskats TAIS LAKOS, kad dzīvojām saskaņā ar dabas ritiem, proti, Saules gadskārtas ritu, kas sevī ietvēra astoņus svinamos laikus un arī galvenos cilvēka mūža godus. Šajā Saules laikritī spoguļojās tautas kultūra jeb latviskā Dzīvesziņa. Visa dzīvošana griezās ap saviem arhetipiem un savām tradīcijām. No Mārteņiem līdz Meteņiem ļaudis gāja ķekatās, ko vadīja Budēļu vecis, lai budinātu katru iziet cauri tumšākajam laikam bez BAILĒM, nezaudējot prieku, enerģiju, veselību. Un jāteic, ka tumsai neizdevās iegrūst ļaudis ne depresijā, ne bēdās, ne skumjās. Jautrība sita augsti vilni un kur nu vēl izdejotās kurpes svinamajos laikos, izspēlētās rotaļas, izzīlētā nākotne un galvenais - mīļa satiksme ar saviem kaimiņiem un tuvajiem saimes ļaudīm. Un tad vēl vakarēšanas tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad tika minētas mīklas, stāstītas teiksmas, šķetināts dzimtas atmiņu kamols.

Raiņa teiktais apstiprina šo domu ar vārdiem: Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam. Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.(KR 15, 332.)

Un tie, kas šodien mēģina mums iegalvot, ka svešas tautas mums atnesa kultūru, ir vai nu mankurti, vai apsējušies ar svešu Pasaules uzskatu un nejūt vairs savas tautas dvēseli.

Manuprāt, lai saglabātu sevi, ir jāpasmeļ no senču gudrības apcirkņiem – jāizprot un jāpārmanto viņu veselīgā pasaules uztvere, kas noteikti spēs darīt skaistāku mūsu ikdienu, bet, galvenais, - ieskandēs arī gaišāku nākotni, kurā jādzīvo būs mūsu bērniem un, ja paveiksies, arī bērnu bērniem. Pesimisms, depresija, bailes un bēdas mūsu tautā skaitījās netikums no kā jāatbrīvojas.

Priekš Dieviņa apņemos /Noskumusi nedzīvot:
Gan gulēšu noskumusi / Apakš zaļa velēniņa.

Bet tagad palūkosim, kas notiek pasaulē un mūsu Dievzemītē šobrīd... Maz ko labu var teikt par ŠO LAIKU jeb VĒSTURISKO LAIKU. Neskaitāmos karos un jukās izjauktas un iznīcinātas stiprākās dzimtas, liela tautas daļa ir izklīdusi pasaules plašumos, daudzām tautām un arī mūsu tautai – izjaukts dzīvesveids un sapostīta Dzīvesziņa. BAILES bieži vien ir ikdienas pavadones, un iemesli tam ir visdažādākie. Minēšu tikai dažus:

kultūra katrā valstī, kas iesaistīta globalizācijas procesā, sāk pieņemt antikultūras veidolu – kultūras darbinieki pārvēršas par antikultūras darboņiem - skaistais bieži vien tiek mīdīts kājām, bet perversais – bieži vien mājo gan uz teātra skatuvēm, gan grāmatu plauktos, gan cilvēku prātos - tiek pakāpeniski atvērti OVERTONA LOGI uz perverso...

TV – pārsātināta ar nekrofīlijas sižetiem – neskaitāmas šausmu un katastrofu filmas, trilleri un detektīvi, filmas ar stulbām (citādi grūti tās nosaukt) sadzīves ainiņām...

ēters piesātināts ar negatīvām ZIŅĀM, kur vairumā gadījumu nekas un nekur nav īsti labi, jo gandrīz visur visi karo tādā vai citādā veidā (iemesli ir visdažādākie- var karot arī par to, ka kāds olu sit ne no tā gala – Džonatans Svifts to uzskatāmi rāda savā darbā „Gulivers”)...

terorisms sit augstu vilni, bet terorisma sponsori pīpē cigārus savos debesskrāpjos...

savukārt dabas katastrofas tiek mūždien sasaistītas ar gaidāmo pasaules galu...

Bet mūsu tautas gudrība teic – ko daudzina, to arī piedaudzina...

Un kā lai cilvēks nebaidās, ja BAILES min uz papēžiem.

Jāteic, ka BAILES ir bijušas un būs, jo, lūk, BAILES cilvēkā ir jau ieprogrammētas no dzimšanas kā pašaizsardzība no pārgalvības un muļķības, kas cilvēku reizēm piemeklē mūžu dzīvojot, bet tās BAILES, kas tiek apzināti mākslīgi radītas un, kā hologramma mūs ielenc no masu saziņas līdzekļiem, ir jāmazina, lai negrauj nākamās paaudzes dvēselītes un tautas genofondu.

Secinājums nav iepriecinošs – civilizācija acīm redzami sasirgusi ar daudzām nedziedināmām kaitēm un ir tikai nelielas saliņas, kur antikultūra vēl nav izplatījusi savas slimās vēža šūnas...

Roberts Mūks darbā - DIEVA PĒRTIĶA ZĪMĒ – Domas par „pasaules galu” 29.lpp. raksta: Profānisms līdz šim nekad nav uzkundzējies veselai civilizācijai, kā tas pēdējo gadsimtu laikā ir noticis Rietumos. Neviena pasaules civilizācija vēl nav tikusi celta uz tīri negatīvas bāzes – kā radikāla bezprincipu civilizācija. Šī principu projiene ir arī tā, kas piešķir modernajai pasaulei abnormālu raksturu, padarot pasauli par sava veida monstru, ko var mēģināt saprast tikai tad, ja pieņem, ka tā atbilst pašreizējā cikliskā laika perioda beigām.

Ja pavērojam, kas gūst labumu no mūsu bailēm, tad saprotam, - to visu bieži vien organizē apzināti un LIKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu, veic galveno funkciju – liek ļaudīm noliekties likuma priekšā aiz BAILĒM no soda... Ir visiem zināms, ka TEMĪDAI ir aizietas acis, bet reti kurš zinās, ka enciklopēdija skaidro – tas norāda uz vienaldzību pret pasaules bēdām... Un vēl, ir teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā! Un tā ir nelaimes sakne, proti, ja LKUMI nesaskan ar tautas tikumiem, tad nenovēršami, ka sekas ir BAILES, BĒDAS un POSTS...

Kā piemēru runājot par bailēm un bēdām var minēt Rozes Stiebras multenīti -pasaku „Kaķīša dzirnavas” . Tad lūk, tajā režisore parāda ķēniņa pili, kur viņš dzīvo skumju mākts, pārņemts ar pasaules bēdām. Viņa pilī ir tumši aizklāti logi un izdzēstas gaismas. Bet ķēniņa bēdas pievelk melnus putnus, kas laidelējās un barojās no šīs bēdu enerģijas un tikai kaķīša stāsts liek ķēniņam iedegt pilī gaismu un raugi - tumšie putni pazuda kā uz burvju mājiena... Un te nu mēs redzam, ka pasaka visu pasaka, proti, ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma...

Ir saprotams, ka BAILES un BĒDAS iet roku rokā un ir vienas mātes divas meitas. Un vienmēr būs tie, kam šī baiļu enerģija ir gaužām nepieciešama, jo, lai pastāvētu šajā pasaulē, tie barojas no ļaužu enerģijas visdažādākos iespējamos veidos.

Aktuāli šķiet arī šodien ir savulaik Raiņa teiktas: Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu,tad laužat šo pamatu! (KR 17, 206.)

Jā, un kas tad notiks beigu galā? Un beigu galā mēs būsim spiesti lauzt šo pamatu un pacelt pūrlādes vāku, lai atgūtu senču skaisto dzīvi apliecinošo filozofiju. Apzinoties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas mums pieder, ir jāņem padoms no tautas pūrlādes – dzīvot ar GODU, būt TIKUMĪGIEM un paturēt prātā galveno atziņu, ka BAILES un BĒDAS piemeklē tikai tos ļaudis, kas nedzīvo saskaņā ar tautas paražām, tradīcijām un savu sirdsapziņu. T/dziesmas teic:

Ar godiņu, ar godiņu, /Ne ar zeltu, sidrabiņu:

Dabūs zeltu, gan sidrabu, / Godu mūžam nedabūs.        

          Godam dzimu, godam augu, / Godam gribu nodzīvot;

          Godam manis augumiņis, /Vai ir liels, vai ir mazs.

Jauni puiši, jaunas meitas, / Ar godiņu dzīvojiet,

Ja gribiet()i pasēdēti /Goda galda galiņā.

Un vēl, šodien ar dziedāšanu un tikumu vairs vis nepietiks. Lai sakārtotu dzīvošanu savā zemē ir jādomā un jādomā daudz, lai varam būt saimnieki savā zemē un dzīvot pēc SAVAS tautas ieskatiem un tradīcijām, tad arī viss notiks kā pasakā, bet pasakas vienmēr ir ar labām beigām...

Gudrajam caunīt' dzīt, / Aķīlam vāverīt';
Gudram tēva dēliņam / Tēva zemi paturēt.

 

Apzinoties, ka neredzamām saitēm esam saistīti ar visu plašo Pasauli, mans skatiens neviļus apstājās pie praviešiem tādiem kā Konfūcijs, Zaratustra un Buda, kas Kosmiskās nakts laikā veica misiju, ko varam salīdzināt ar mūsu teiksmu tēlu Mārteni. Proti, Mārtenis izved ļaudis cauri tumšākajam gadalakam – ZIEMAI - līdz piedzims gaisma. Tieši ar šādu misiju pasaulē nāca  pravieši, kuru  mācības bija kā pavediens pie kura turoties ļaudis spēja sagalabāt sevi, šķērsojot tumšāko Kosmiskās nakts laiku.

Zaratustra jeb Zaroastrs bija persiešu pravietis.

Gatās, himnās, kuras kā pieņemts ir sacerējis pats Zaratustra, ir rakstīts (Yasna 47):

10. Dievs,

kad ļaudis vēlēsies saprast Tavu mācību?

Kad no pasaules tiks aizslaucīts ļaunums, meli, mantkārība?

Kad dēmonu kalpotāji nemānīs lētticīgos

un tirāni vairs nevaldīs?

 

11. Ak, Dievs,

kad pienāks tas laiks, kad pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība?

Kas mums dos mieru no ļaunajiem varmākām

un kam visā pilnībā tiks dāvāta Patiesības mācība?

Kad pienāks tas laiks, kad uzvarēs Saprāts?

 

KONFŪCIJS jeb VIEDAIS KUNGS (551. - 479.g.p.m.e.)

Viņu dēvē par ķīniešu nācijas Simbolu un Skolotāju. Runa vairs nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pilda visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu..Viņa galvenais teiciens bija: Dzīvei jābūt kā rituālam un rituālam kā dzīvei, bet galvenais uzsvars tika likts uz to, ka senču kultūras mantojums ir jānes rītdienā...Ķīnieši to ņēma vērā un šodien ir liela tauta citu tautu vidū.

Tas varētu būt ideāls piemērs mums latviešiem – ceļš, kas paver iespēju kļūt par lielu tautu citu tautu vidū un gūt iespēju dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.

BUDA - jau V gadsimtā p.m.ē., ir teicis, ka katrā no mums ir spējas attīstīt sevī visas astoņas Cēlā astoņposmu ceļa mācības:

Pareiza ticība; Pareizi lēmumi; Pareiza valoda; Pareiza darbība; Pareizs dzīvesveids; Pareizi centieni; Pareiza domāšana; Pareiza apcere.

 

Un tā, var teikt, ka BUDAS astoņposmu ceļš nu ir ieguvis turpinājumu. Ceļš uz gaismu ir atvērts – Saules ceļš ir lemts cilvēcei – nav jāliek malā SAVS ceļš aiz BAILĒM vai nezināšanas. Tikai drošajiem pieder pasaule – tikai tiem, kas dzīvo PA_SAULEI. Buda tikai ievadīja šo gājumu – mums jāveic pārējais...

Iedegt gaismu nozīmē dzīvot pēc Saules rita - Saules gadskārta - ir astoņposmu ceļš. Tā ietver sevī AUGSTĀKO, MŪŽĪGO, NEMAINĪGO un nolasās vairākos līmeņos, proti: gadskārtas rits ar atbilstošiem rituāliem un arhetipiem; cilvēka mūža ritējums ar mūža galvenajiem godiem un bezgalīgo mūžības ritējumu jeb mitoloģisko laiku (skat.  pielikumu).

Lai kļūtu patiesi brīvi, ir pirmkārt jāatbrīvojas no BAILĒM būt PAŠIEM...

 

Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.

 Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnesniņis,

               Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.           30064-0


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker