Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Dzīves jēga, Tautsaimniecības paradigma

Dr. Valdis Šteins

Dzīves jēga un Jaunā Tautsaimniecības Paradigma
Darbs un Dzīves jēga
Tautsaimniecības jeb Nacionālās ekonomikas pamatā ir Cilvēks ar savu Darbu. Cilvēkam visa dzīve grozās ap Darbu. Jāstrādā un jāstrādā: uz darbu, no darba, pēc darba, darbā. Darbs gan kā darbošanās kā tāda, gan kā darbvieta. Kā tad ir – vai mums jādzīvo, lai strādātu, vai jāstrādā, lai dzīvotu? Vai jūs esat dzimtcilvēks valstij vai brīvs cilvēks, vai vienkārši biorobots, vai kā tagad mēdz teikt – darbaholiķis? Vai varbūt vienkārši vergojat, lai izdzīvotu? Vai „kastu princips” saistībā ar darbu arī nav viens no vadošajiem tā saucamajā rietumu sabiedrībā? Dažiem biorobotiem uzreiz rodas sava tēze – darbs ir visa mana dzīve, manas dzīves jēga, cita tēze ir augļotājiem un zagļiem – lai strādā muļķi – tas ir vergu tikums, mūsu darbs ir paņemt to, ko citi ir sarūpējuši. Protams, mēs katrs labi saprotam, ka BEZ DARBA NEKAS NEBŪS, bet, ja šai vispārīgai demagoģiskai tēzei nenāk tālākais skaidrojums, tad ātri var atrasties komunistu, fašistu un neoliberālistu darba lopu aplokā. Kas tad slēpjas aiz šiem populistiskajiem aizkariem?
Vai jūs varat atbildēt sev un citiem uz šādiem jautājumiem?
Kas ir jūsu darba augļu plūcējs – vai kredīta aizdevējs-augļotājs, zaglis, laupītājs, starptautiskais aizdevējs (īstenībā atņēmējs), investors-laupītājs, oligarhu valsts, Eiropas Savienotās Valstis, vai jūs pats, jūsu ģimene, jūsu dzimta, jūsu etnoss, jums piederošā Nacionālā valsts.
Vai jūs dzīvojat vai mokāties? Kas jūs esat jeb vai par ko ir pārvērtusi latviešus pie varas esošā Latvijas Politiski-Ekonomiskā Elite? Kam jūs strādājat? Kādam kungam šī Elite liek jums strādāt - kā labā jūs strādājat? Kāds ir jūsu darba laiks? Vai jūsu atalgojums ir atbilstošs? Vai laime ir šeit uz Zemes vai Debesīs? Vai šeit uz Zemes mums jāvergo „Pareksa zirnekļa” labā, bet laimīgi būsim tur – augšā?
Kādreiz, dibinot Brīvo Pilsoņu Konservatīvo (jeb Konservatīvo) partiju, kā visaptverošu vadmotīvu es izvēlējos A.Brigaderes daiļdarba nosaukumu „Dievs Daba Darbs”. Darbs ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa un tāpēc tas būtu jāskata kontekstā ar dzīves jēgu. Jēdziens Darbs sevī ietver ļoti plašu terminu, jēdzienu un veselu teoriju sistēmu (darba līdzekļi, darba process, ražošana, darba dalīšana, garīgais un fiziskais darbs, kooperācija, darba attiecības, darba ražīgums, utt.). Darbs ir viena no pamatkategorijām politekonomijā un socioloģijā. Komunistiem un fašistiem „Darbs” bija viena no centrālām kategorijām, uz kuras bāzes viņi būvēja daudzas savas teorijas un koncentrācijas nometnes. Lai kā tas arī nebūtu, bet darbs ir arī viens no centrāliem jēdzieniem mūsu Pasaules uzskatā, bet, lai mēs neiegrimtu Politekonomijas studijās un neapmaldītos terminu labirintos, paskatīsimies uz visu to no manis sen proponētās Antropocentriskās jeb cilvēka pozīcijas.
Skatot Darba kategoriju, mēs nevaram apiet kategoriju – Darbība, kas ir cilvēka dzīves jēgas un eksistences pamatā līdzās pašai esamībai (ontoloģiskā izpratnē). Cilvēka dažādā darbība un bezdarbība, pēdējā var būt tikai īslaicīga, ir cilvēka attieksmes forma pret garīgo un fizisko apkārtējo vidi. Protams, dabā arī valda mērķtiecība, bet cilvēka mērķtiecīgā darbība, apzināta vai neapzināta, sevis vai citu vadīta, ir vērsta uz savas eksistences nodrošināšanu un ir vērsta uz cilvēces kultūras radīšanu. Inženieris Bebra k-gs var uzcelt tādu aizsprostu un tik lēti, ka Rīgas Dienvidu tilta celtnieki var tikai apskaust, bet viņa aizsprostu sistēma nav kultūras celtne (protams, „viļņoto” Dienvidu tiltu arī par kultūras celtni nevar nosaukt). Cilvēka mērķtiecīgu darbību ir pieņemts saukt par Darbu, bet par bebru parasti saka – ko gan viņš te pastrādājis. Protams, es piekrītu, varam no morāles viedokļa diskutēt par to vai vergu darbs ir darbs kultūras labā. Vai vergu uzcelts Templis ir kultūras celtne? Lai kā arī būtu, bet ar savu darbu cilvēks rada garīgās un materiālās vērtības.
Darba mērķtiecība cilvēka paša un ģimenes (lielģimenes, dzimtas, etnosa) labā izpaužas divos pamatvirzienos: Eksistence darbam un eksistence Mērķa darbam.
Eksistences darbs nozīmē to, ka cilvēkam jānodrošina sava eksistence ģeogrāfiskajā vidē un tā ietver sevī trīs pamataspektus:
Pirmkārt, ”Maizes darbu” - cilvēkam ir jāsaģērbjas, jāgādā pārtika un dažādas citas izdzīvošanas lietas. Otrkārt, cilvēkam ir jācīnās ar dažādām sociālām dzīves negācijām un valsts birokrātiju (birokrātijai ir iedzimts „pašuzpūšanās” perpetum mobile mehānisms).Viens birokrāts priekš otra birokrāta pieprasa dažādus pašu birokrātu izdomātus dokumentus, bet jums tas „noēd” jūsu laiku, nervus, un prasa lielu darbošanās laiku jeb lielu darbu, lai apmierinātu birokrātijas aizvien pieaugošās prasības. Treškārt, cilvēkam jāmokās komunālajā vai mazgabarīta dzīvoklī, tādejādi viņam nav atpūtas iespēju un dzīves telpa radošam darbam. Cilvēkam tiek dota eksistences telpa, nevis dzīves telpa, jo lielāku viņš nevar atļauties iegādāties vai to aizliedz birokrātijas izdomātas normas. Šādu eksistences darbu varētu nosaukt arī par Piespiedu darbu, kurš tiek filigrāni vadīts.
Mērķa darbs ir darbs, lai sasniegtu vai vismaz tuvinātos Dieva uzliktajam mērķim, ko viņš katram cilvēkam ir uzlicis. Tas ir vērsts uz sevis un savas garīgās pasaules pilnveidošanu, sava Dieva dotā ģenētiskā potenciāla realizēšanu.
Pastāv vēl trešais darbošanās veids – ārpusdarba laika (no)darbošanās, mājas kopšana un ģimenes apkopšana, vaļasprieks un atpūta. Šī nodarbošanās arī iedalās Mājas Piespiedu darbos un Brīvajā nodarbē (vaļasprieks, atpūta, ģimenes un lielģimenes saieti – savedes). Pie normāla atalgojuma šos mājas piespiedu darbus var uzticēt māju uzkopējiem, auklēm, sagādniekiem, sadzīves pakalpojumu firmām, apsargiem utt. Brīvā nodarbe - darbošanās no darba brīvajā laikā, jūsu atpūtas laiks un pavadītais laiks jūsu ģimenē - tas ir tikpat nepieciešams kā Mērķa darbs, jo tas ir jūsu enerģijas uzkrāšanas laiks. Cik laika dienā jūs veltāt sev, atpūtai, ģimenei, savam Mērķa darbam, un cik laika Piespiedu darbam - savam eksistences nodrošinājumam un izdzīvošanai vidē? Ja tas būtu puse no darba laika, domāju, ka dzīve būtu jau diezgan skaista, bet tas, ko Latvijā ir ieviesuši dēmonkrāti – ar to pat izdzīvot nevar. Pat Visu laiku veltot eksistences darbam, cilvēks nevar pat ne sevi, ne ģimeni nodrošināt, viss darbs aiziet darba devēja, banku, birokrātijas, starpvalstu un virsvalstu „aizdevēju” labā.
Dotās problēmas spilgtu ilustrāciju krievu zinātnieki un priesteri atraduši Staļina darbos. J.V.Džugašvilli - Staļins būvēja PSRS savu „Kazarmu kapitālismu” (tā es to nosauktu) ar Forda konveijeriem un industrializācijas projektiem. Tautu viņš bija iedalījis trijās šķirās: vergi, strādnieki-kalpotāji (zemniekus viņš bija iznīcinājis kā nevēlamu „sugu”) un plutokrātiskā partokrātija. Viena tautas daļa dzīvoja vergu nometņu kazarmās un zemnīcās, strādnieki/kalpotāji - komunālajos dzīvokļos, bet partokrātija „Staļina ampīra” mājokļos un fantastiski greznās slēgtā tipa sanatorijās - kūrortos. Starp citu, mēs Rīgā savā komunālajā dzīvoklī Sverdlova ielā 10-2, padomju un Jaunlatvijas laikā bijām 5 ģimenes (14 cilvēki) uz vienu tualeti un vienu izlietni, 4 cilvēki 10 kv/m istabiņā. Skumjākais, ka šie staļina laika komunālie dzīvokļi vēl šobrīd, 2017.gadā, eksistē Jaunlatvijā. Rīgas Domē valdošā Interfronte sapņo par jauniem maskavijas namiem Rīgā, bet būtu vismaz pašu komunistu radītos komunālos dzīvokļus likvidējuši, 26 gadus jau kā neatkarīga Latvija esot.
Tajā pat laikā „tautu tēvs” un bende Staļins (1952.g.) teorijā cīnījās pret saviem marksistiem par darba dienas samazināšanu strādniekiem un kalpotājiem. Viņš rakstīja: „Būtu nepareizi domāt, ka šāda nopietna sabiedrības locekļu kultūras augšana ir panākama bez nopietnām pārmaiņām pašreizējā darba stāvoklī. Šai nolūkā vajag vispirms saīsināt darba dienu vismaz līdz 6, bet pēc tam arī 5 stundām. Tas nepieciešams, lai sabiedrības locekļi iegūtu pietiekami daudz brīva laika, kas nepieciešams vispusīgas izglītības iegūšanai.” Tālāk viņš raksta par nepieciešamo iespēju brīvi izvēlēties profesiju, lai cilvēki nebūtu „visu mūžu piekalti kādai vienai profesijai”. Tālāk viņš raksta „...radikāli vajag uzlabot dzīvokļu apstākļus un pacelt strādnieku un kalpotāju reālo darba algu vismaz divkārtīgi, ja ne vairāk, tiklab tieši paaugstinot darba algu naudā, kā arī sistemātiski pazeminot masu patērēšanas priekšmetu cenas.”
Tagad aizmirstiet to, ka to ir teicis Staļins - vai tas nav tieši tas, ko jūs dzīvē gribētu?
Šobrīd cilvēku lielākā daļa maksimālu laiku ziedo savas eksistences nodrošināšanai, kas cilvēkam liedz attīstības iespējas un pārvērš par vergu vai dzimtcilvēku – atkarībā no viņam dotās brīvības pakāpes, kā arī sapratnes un prāta sabalansētības.
Bet atgriezīsimies pie iepriekš izvirzītiem jautājumiem.
Kam un kā labā jūs strādājat?
Protams, jautājums saistīts ar darba devēju (uzņēmuma vai iestādes īpašnieku), nodokļu noņēmēju un aizdevēju. Darba augļus plūc visi šie trīs „ziloņi”.
Protams, jūs pirmkārt strādājat īpašniekam, kurš ir jūsu darba devējs – privāta institūcija, valsts vai pašvaldība. Viņš ir tas, kurš jūsu darba augļus sadala starp savu kabatu, valsti, aizdevēju un jums, t.i., jums kaut ko samaksā par jūsu darbu, kā jūs esat nosacīti „brīvprātīgi” vienojušies darba līgumā.
Jūs savu nopelnīto, pareizāk teikt, saņemto daļu no nopelnītā jeb jums atlicinātā atalgojuma, savukārt atkal sadaliet starp valsti/pašvaldību, aizdevēju un savu ģimeni. Lai arī jūsu darba devējs par jums un sevi ir nomaksājis lielus nodokļus valstij un pašvaldībai, jums arī ir jāmaksā pa tiešo no savas algas valstij nodokļi.
Turklāt Latvijas Valsts Politiski Ekonomiskā Elite kā jauno doktrīnu ir noteikusi – „Zemo algu politiku”. Amerikāņu ekonomists M. Hadsons raksta: „Tirdzniecības teorijas 250 gadu ilgā pieredze apliecina to, ka jau 19.gs. pazina „Augsto Algu ekonomikas doktrīnu”, ka algu pieaugums iet roku rokā ar augstu darba ražīgumu, jo labi atalgots darbaspēks ir labāk izglītots, veselāks un labākos apstākļos dzīvojošs darbaspēks”. Viņš raksta, ka cilvēku paverdzināšana, zemo algu politika nevar dot pozitīvus rezultātus, bet tieši otrādi – neveicina tautsaimniecības attīstību, bet tikai pārvērš cilvēkus par vergiem un noved pie valsts neatkarības zaudēšanas.
Bet ne jau tikai zemās algas, arī Valsts nodokļi un nodevas dažādām institūcijām paplicina jūsu maku. 1993. gadā radītā Jaunlatvijas Politiski Ekonomiskā Elite līdz pat mūsdienām nodarbojās tikai ar pilsoņu kopīpašuma prihvatizāciju, nevis tautsaimniecības attīstību, un apvienotā valsts-privātā kapitālisma izveidošanu. Valsts kā Čingizhana okupanti būvē tikai jaunas nodokļu iekasēšanas vietas un izgudro jaunus nodokļus saviem pilsoņiem. Starp citu, Bauskas cietoksnis jau arī tika uzbūvēts galvenokārt kā nodokļu savākšanas vieta, un tā augstie mūri bija vajadzīgi aizsardzībai, lai zemgaļi tos neatņemtu atpakaļ. Vai jūs zināt, ka Latvijas Komunistiskās partijas CK ēka Elizabetes ielā arī tika uzbūvēta kā cietoksnis, tā arī jaunais milzīgais Valsts ieņēmuma dienesta monstrs izskatās kā venēciešu cietoksnis, jo nekad nevar zināt, kas tiem latviešiem ir padomā, kā nekā strēlnieku pēcteču tauta, turklāt, neaizmirsīsim to, ka kādreiz tur būs Muzejs, tāpat kā „Stūrā mājā”.
Otrs jūsu darba augļu noņēmējs ar nodokļu un nodevu palīdzību ir Valsts, kuru es nosacīti nosaukšu par Valsts kasi. Protams, Valsts kase nav strupceļa galapunkts, jo no tās nauda aizplūst uz valsts bezizmēra grūti saskaitāmām kabatām. Valsts ne tikai paņem vienkārši nodokļus, bet vairākkārt paņem nodokļus – gan ar tā saucamo pievienoto vērtību, gan īpašuma nodokli, gan ar akcīzes nodokli uz ikdienas precēm, kas ir vistiešākā ģimenes budžeta aplaupīšana. Jūs jau esat nomaksājis nodokļus, bet valsts vēl jūs aplaupa ar dubultnodokļiem vai papildus nodokļiem, vai vispār vienkārši, kā tautā saka, „gaisa nodokļiem”. Var jau uzlikt nodokli par saullēktu vai vēju, un šis nodoklis vēl būtu tāds „nevainīgs” nodoklis. Daudz bīstamāks ir īpašuma nodoklis, jo tas ir faktiski tīrs apzagšanas un uz īpašuma atņemšanu vērsts nodoklis. Jūsu īpašums rodas no jūsu ietaupījumiem, tos ieguldot – nopērkot kādu īpašumu. Nauda, par kuru jūs pērkat to jauno īpašumu ir pārpalikuma nauda pēc nomaksātajiem nodokļiem, bet, kad jūs nopērkat šo zemes gabalu vai ēku, jums atkal liek maksāt nodokļus. Tādā, lūk, stilā darbojas Latvijas Politiski Ekonomiskā Elite. Par īpašuma nodokli, tas jau ir cits stāsts, jo tas īstenībā ir vērsts uz to, lai latviešu tautai atņemtu zemi, mājas, Dzimteni un plikus izvestu uz svešzemnieku plantācijām, kā no Āfrikas izveda vergus. Latvijas Valsts (arī lielā mērā Eiropas Savienības) nodokļu politika ir vērsta uz savu pilsoņu aplaupīšanu, nerunājot par krāpšanos ar sociālo nodokli. Līdz šim neviens nevar pateikt, kur pavisam nesen pazuda viens miljards no sociālā budžeta. Jautājums šobrīd ir ļoti ass – kam kalpo nodokļi un ko valsts birokrātija ar to iekasēto naudu dara? Kāpēc Valsts un Latvijas Politiski Ekonomiskā Elite ir kļuvuši sinonīmi?
Nodokļiem jābalstās uz sabiedriskā līguma pamata, kur no vienas puses uzstājas sabiedrība ar savu ideju - cik un kā tā ir ar mieru maksāt un KO un KURUS uzturēt, bet no otras puses - valsts Politiskā Elite.
Trešais, un viens no galvenajiem galapunktiem, kurp aiziet jūsu darba augļi, ir aizdevējs - banka (bankas īpašnieki). Daļa no jūsu ienākuma aiziet tiešā ceļā uz banku, ja jūs esat ņēmis kredītu, bet daļa - caur uzņēmuma īpašnieku, ja viņš ir ņēmis kredītu bankā. Tā kā latviešu pilsoņiem banku nekad nav bijis un viss ir ticis izdarīts, lai nekad arī nebūtu, tad pamatā jūsu darba augļi aiziet svešzemnieku un cittautiešu banku īpašniekiem . Šobrīd līdzās bankām ir parādījies vēl viens galapunkts – bēdīgi slavenais „Starptautiskais aizdevējs”. Tā ir galvenokārt Eiropas Savienība, tas ir Starptautiskais Valūtas fonds no Vašingtonas un dažas citas institūcijas. Cilvēki, kuri nav tiešā veidā aizņēmušies naudu kādā bankā, maksā Starptautiskajiem aizdevējiem, jo visa jaunā papildus nodokļu nasta ir tieši virzīta viņu aizdevuma segšanai. Katrs jaunais Latvijas starptautiskais parāds dzen latviešu tautu parādu verdzībā. Visa tauta šobrīd ir parādā Starptautiskajiem aizdevējiem un ilgi maksās šo parādu.
Secinājums no augstāk minētā ir, ka Īstenībā jūs strādājat Pasaules un Latvijas Politiskās Elites un oligarhijas labā, bet ne sev un savai ģimenei.
Amerikāņu ekonomists M. Hadsons raksta tieši to pašu, ka svešvara Latvijā gatavo jaunu kungu slāni, latviešu tautu nolemjot parādu verdzībā: „Šajā kontekstā izvirzāmais jautājums ir – vai visai Latvijas sabiedrībai arī ir jāpadodas šim Stokholmas sindromam (identificēšanās ar aplaupītāju)? Tas sevī iemieso valsts suverenitātes zaudēšanu ne vien ārvalstu kreditoru priekšā, bet arī sen atmirušas, kļūdīgas ekonomiskās ideoloģijas priekšā, kas turklāt tiek pasniegta Latvijas sabiedrībai kā jauna reliģija. Tā gan nav vis demokrātijas reliģija, bet gan jauna oligarhija, kā arī tāda rantjē sabiedrības atjaunošana, no kuras važām latvieši pūlējušies sevi atbrīvot gadsimtiem ilgi. Šī ideoloģija pašos pamatos ir netaisnīga.”
Pats galvenais, kā raksta M. Hadsons - ka pēdējās 3 valdības atzīstas Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), ka bijušas pārlieku pretimnākošas Latvijas darbaspēkam, tās pieļāvušas pārāk strauju dzīves standartu paaugstināšanu. Vai kaut ko necilvēcīgāku kāda valdība pret savu tautu VĒL var izdarīt? Viņi apsola SVF novest savu tautu nabadzībā, jo tā esot par labu dzīvojusi, bet galvenais, ka valdība to arī sistemātiski dara, un tas arī ir tas slepenais solījums Pasaules Elitei!
Varētu meklēt palīdzību kristiešu baznīcā, bet tas pats skan no kanceles – Samierinies! Pagriez otru vaigu! Kristiešu brokeri mūs aicina samierināties, ka laime ir tur – augšā debesīs. Šobrīd mēs esam vergi un dzimtcilvēki Pasaules, Eiropas un Latvijas Politiskai Elitei, bet vai tā tam vajadzētu būt? Cik ilgi jūs - latvieši, ar to samierināsieties? Mums ir jāprasa atbildība no tiem, kuri ir nodzinuši latviešu tautu verdzībā, bet mums ir arī pašiem jāorganizējas cīņai par savu Tautas pašpārvaldītu valsti. Kas nevar darbos, tas domās, kas nevar ar „dakšām”, tas ar spalvas kātu, bet mums ir jāmodina sava un tautas Nacionālā pašapziņa un jādomā par pasaules uzskata maiņu. Režīma prettautisko raksturu vislabāk parādīja kāda Ventspils pasniedzēja arests par to, ka viņš diskusijā ieminējās par lata devalvāciju, bet par to, ka latu grib vispār likvidēt un pakļaut Latviju svešas naudas - eiro diktātam, par šādu valsts mēroga noziegumu dažs pat ordeni cer saņemt. Latviešiem būšot jauns uzdevums - savs darbs jāveltī ne jau savai ģimenei, bet eiro stabilitātei. Valsts bez savas naudas jau nav vairs valsts, bet koloniāla province.
Vai jūs dzīvosiet kā skudras, vai tomēr prasīsiet atbildību no varnešiem – Politiskās Lumpen-Elites. Dzīve ir jāorganizē otrādi, lai minimāli tērētu laiku izdzīvošanai, bet strādātu mērķim. Ir tāds riņķa dancis – vairāk brīvā darba laika vajag, mazāk eksistences darba, lai supersistēma, ar kuru mēs apzīmējam cilvēku, varētu attīstīties. Jo vairāk tā būs attīstīta, jo intelekts attīstītāks, jo labāk varēs regulēt savas attiecības ar sociālo un ģeogrāfisko vidi, jo cilvēks mazāk būs zem Vides „tupeles”, jo mazāk izjutīs tās spiedienu. Bet viss tiek darīts, lai jūs cīnītos par savu eksistenci, ne par velti (vārda tiešajā nozīmē) Latvijas valdība apsolīja SVF samazināt dzīves līmeni tautai.
Šobrīd ir speciāli radīti apstākļi, lai cilvēks pat eksistenci nevarētu nodrošināt. Pasaules Politiskās Elites uzdevums ir turēt cilvēci paklausībā. Kā cilvēks sāk dzīvot pēc Dieva likumiem un sāk realizēt savu Dieva uzlikto mērķi, tā sākas viņu uztraukums, jo viņiem ir vajadzīgi vergi un viņu dzimtcilvēki. Brīvi cilvēki viņiem nav vajadzīgi. Traģiski ir tad, kad veselu tautu pārtaisa par vergu tautu. Kā no tā izrauties – jāorganizē sava dzīve tā, lai aizvien vairāk laika varētu veltīt Dieva – „hierarhiski visaptverošās, visaugstākās Vadības” uzliktā mērķa realizēšanai – sava ģenētiski noteiktā potenciāla realizēšanai.
Atklāsme par verdzību un birokrātiju
Kāds sakars verdzībai ar birokrātiju? Liekas, kaut kas tāls un nesavietojams. Bet, ja paskatās uz lietu būtību no baltu tautu tikumības pozīcijām, tad vistiešākais – tās ir vienas medaļas abas puses, turklāt pat ģenētiski. Tas nozīmē, ka nav viena vai otra puse vēlāk piezīmēta, pārzīmēta. Tās ir dzimušas vienlaicīgi – no vienas olšūnas.
Kas ir verdzība un suverenitāte? Mēģināšu noformulēt, kā es saprotu verdzību un suverenitāti. Verdzība ir cilvēka suverenitātes zaudējums. Kas ir suverenitāte? Termins tas ir samērā jauns, bet tā jēdzieniskā puse, tas ir, esība, protams, ir piemitusi cilvēkam kopš viņš eksistē, kopš eksistē pati cilvēce. Suverenitāte ir cilvēka esības kvalitāte – dabiski brīvā griba uz pašnoteikšanos un šīs dabiskās pašnoteikšanās esība pašā cilvēkā. Suverenitāti rada cilvēka dabiskās tiesības, kādas tam ir devis Dievs, laizdams to pasaulē. Tā ir subjektam – cilvēkam piemītoša augstākā pašvērtība līdzās ar domāšanu. Cilvēka brīvās gribas izpausmes saduras ar nākamā cilvēka suverenitāti, un te sākas interešu konflikts. Skatoties pēc tā, kā jūs to atrisināt, rodas Sadzīvošana vai Verdzība. Atcerēsimies latviešu ļaužtikumu - SADERĪBA, tieši tāpēc baltu tautām nebija vergu, nebija verdzības, nebija cietumu, nebija sabiedriskās hierarhijas mūsdienu izpratnē. Verdzība atnāca līdz ar baltu tautu iekarošanu, sociālistiskā verdzība līdz ar Latvijas okupāciju 1939.gadā, bet modernā verdzība atnāca līdz ar „brīvprātīgo” (analogi kā 1940.gdā PSRS) iestāšanos jaunajā Euroimpērijā.
Birokrātija. Kāpēc, to pieminot, mums vienmēr rodas negatīvs priekšstats par Birokrātiju, mēs kaut kā dabiski un automātiski uzreiz ar to saprotam kaut ko neforšu, kaut ko garlaicīgu, piņķerīgu, atbaidošu, dvēseli izvelkošu un notrulinošu un maku tukšinošu? Kāpēc? Mēs taču sakām, ka mums vajag labu birokrātiju, gudru, zinošu birokrātiju, nepārspīlētu savos izmēros, neuzblīdušu birokrātisko aparātu, utt. Vai tas ir tā? Varu vienā vārdā atbildēt – Nē! Birokrātija nav vajadzīga, bet tā nav tik vienkārši likvidējama, jo nevar taču monētai vienu pusi likvidēt, jālikvidē ir visa monēta – tas nozīmē kopā ar verdzību. Vai var likvidēt verdzības un birokrātijas ģenētiskās šūnas?
Esmu allaž teicis, ka vergs, kurš apzinās savu verdzību, pa pusei jau vairs nav vergs, bet vergs, kurš domā, ka nemaz nav vergs - ir bīstamāks par parastu (sevi apzinošu) vergu. Latviešu izcilais domātājs Jānis Miezītis raksta: „Gandrīz visiem ķēdes suņiem ķēde ar laiku kļūst par neatņemamu dzīves daļu un viņi pat nespēj iedomāties savu dzīvi bez tās – tas ir demokrātisko vērtību apzināšanas procesa galarezultāts.” Jūs vaicāsiet, vai var valsts pastāvēt bez birokrātijas, bet man būtu pretjautājums – vai var suns dzīvot bez ķēdes, vai haskijs bez ragavām, vai zirgs bez iemauktiem? Bet ja ir laba birokrātija? Tomēr, pat ja ķēde ir no zelta ar dimanta karuļiem - tas tik un tā ir Ķēdes suns. Bet nav jau tālu jāmeklē - kā reliktu verdzības zīmi daudzi cilvēki sev ap kaklu nēsā simboliskas ķēdes – ķēdītes. Kādreiz vergus sēja kā suņus - vīrs ar kaklasaiti jau arī ir izskatās tikai tāds no saites norāvies suns. Masoni jau arī tikai tāpēc izgudroja kakla-saites, lai uzsvērtu kāda kunga piesieto stāvokli. Un, kā J.Miezītis saka, kakla siksna ir Vienlīdzības zīme. Protams, ne jau uzliekot kakla-saiti vai uzkarot kakla-ķēdi (-īti) jūs kļūstat par vergu, ar to es gribēju tikai vērst uzmanību uz neapzināto simbolu valkāšanu, kas, starp citu, jūsu Kakla-kungiem labi patīk. Par vergu jūs kļūstat tad, kad vergturi jūs garīgi, tiesiski un fiziski sagūsta un tur jūs garīgā, dvēseliskā un fiziskā ieslodzījuma nometnē ar daudzām redzamām un neredzamām ķēdēm, kad jūs tā kā mušu savā tīklā noķer zirneklis un kā vampīrs sūc dzīvības sulu no sava laupījuma. Birokrātija tad arī ir šis vampīrs un, lai jūs neaizbēgtu, jūs likumīgi piesien - ar likumdošanu.
Kur un Kad radās Birokrātija? Vispirms jau jāsaka, ka baltu civilizācijai tādas nebija, tā radās semītu-hamītu karapulkiem iekarojot baltu-āriešu tautas, sākot jau ar Vidējiem Austrumiem. Pirmās, kādus 4700 gadus atpakaļ, par upuri krita baltu-āriešu Maganas (tagadējā Omanas) un Dilmunas (tagadējās Bahreinas) pelasgu un ubaīdu tautu konfederācijas (kā šodien sauc šādas tautu apvienības). Pēc tam drīz vien sekoja tagadējās Levantes pelasgi un tagadējās Ēģiptes teritorijā dzīvojošie pelasgi un sīkuļi. Nākošā lielajā etapā jau Balkānu pussala (illīri, trāķieši, pelasgi), pēc tam jau Apenīnu pussalas baltu tautas (umbri, oski, ligūri, sīkāni, etruski, veneti un citas). Tālākais iekarošanas un ekspansijas process līdz Atlantijas okeānam un Baltijas jūras baltu tautām (kuras kā pēdējās krita no krustnešu šķēpa) jau bija tehnisks jautājums. Iekarojot šīs teritorijas radās arī Verdzība. Iekarotās tautas pārvērta par vergu tautām. Vergus vajadzēja uzmanīt, pārskaitīt, vest darba uzskaiti, vest grāmatvedību par okupēto teritoriju un pašu vergu nomaksātiem un nenomaksātiem nodokļiem, par izmaksām, un galvenais - vēl visu šo pasākumu kompleksu kontrolēt. Tā piedzima Birokrātija – ārkārtīgi sarežģīts funkcionāls veidojums ar savu iekšējo „nezvēru” – pašdzinuli. Vienu no centrālām vietām ieņēma Sekretārs vai skrīveris, vai rakstvedis, sauciet kā gribat. Jo viena lieta ir, ko valdnieks diktē, bet otra - ko pieraksta Sekretārs. Vēsturiski galvenais izrādās tas, kurš pieraksta - birokrāts. Ne par velti partijām galvenie cilvēki ir ģenerālsekretāri. Bet būtība, protams, nav rakstvežos, bet gan tiesībās, kuras rada šos birokrātus un visu sistēmu. Šo baismo aparātu radīja īpašuma tiesības, iekarojot svešas zemes. Par tautas un zemes īpašnieku kļuva iekarotājs [Dominus directus], bet zemes īstenais īpašnieks – tauta, kļuva par zemes nomnieku [Dominus utilis] no sava iekarotāja un par viņa birokrātijas upuri. Visur, kur valda birokrātija, mētājas tās upuri. Baltu sabiedriskās pilis (tautas namus) pārvērta par valdnieka (karaļa) pilīm, kā savu privātīpašumu. Izdeva mantojuma tiesības, ka tas tagad ir viņu mūžīgais īpašums, un latvietis lai no vagas uz to noskatās. Šodienas ārzemju investori ir tieši tādi paši kolonizatori. Šīs iekarotās tautas bija jāpiespiež strādāt iekarotāju labā un pats galvenais - jārada uzskaite, uzskaitveži, kuri saskaita salaupīto ieņēmumu, dienesti un varmācīgas struktūras – finansu, ekonomiskā un cita policija, kas „palīdz atdot” ienākumus, atstājot tautai nedaudz zem eksistences līmeņa, bet, ja vajag dabūt prom no iekārotās zemes - tad stiprāk zem eksistences līmeņa. Atņemto zemi var atkal kādam pārdot, kurš dos lielākus ienākumus. Nekāda sentimenta!
Lai varētu nodarboties ar „fiskālo laupīšanu”, bija jārada milzu birokrātiskā šķira, milzu aparāts, kuram bija jāfunkcionē. Jo lielāka laupīšana, jo lielāks Ieņēmumu dienests. Bija jārada papildus aparāts funkcionēšanas nodrošināšanai. Substanci šādas šķiras eksistencei deva nodokļi, nodevas, soda naudas, mesli - nav svarīgi kā tos nosauc, svarīgi ir tos uzskaitīt, vienalga, vai tie bija graudā vai naudā. Katra jauna iekarotā zeme - tie bija jauni nodokļi, jo no savējiem jau nevarēja ņemt. Tā tas turpinās 6000 gadus dienvidu baltu tautām, un 800 gadus ziemeļu baltu tautām.
Birokrātija un Alga, kura ietver arī koruptīvo samaksu jeb „Otro algu”. Birokrātijas uzturēšanai parasti valsts paredz milzu līdzekļus, faktiski, pati birokrātija jau arī rada subjektīvo ilūziju par sevis nepieciešamību un pati sev piešķir šos uztura līdzekļus. Birokrātija iekšēji ir ārkārtīgi hierarhisks organisms ar dzelžainu savstarpējās pakļautības sistēmu. Atalgojums un bonusi ir atbilstoši hierarhijas pakāpei, ne jau visi brauc ar Mersedesu, zemākā pakāpe vispār ar tramvaju. Birokrātija nešķiežas ar līdzekļiem saviem darbiniekiem, nedomājiet - ja kļūsiet par augstu ierēdni jums šampanieša vannas garantētas. Algas speciāli tiek aprēķinātas tādos izmēros, ka ierēdnim zināmā līmenī ir jābūt spējīgam sevi uzturēt. Tam nav nekāda sakara ar padarīto darbu vai kvalitatīviem vai kvantitatīviem rādītājiem, jo tad jau viszemākā ranga ierēdņiem būtu vislielākā alga. Tā ir speciāla uztura nauda. Darba apjomu – to vienmēr var regulēt, jo tie birokrātiskie papīri ir pašu vergturu lietošanai, kuros viņi paši reti ieskatās, ko labi saprot birokrāti, un tas tiem dod papildus patvaļas iespējas, bet tautai jau tie nav vajadzīgi. Normāli ir tas, ka birokrāts tā tiek nokrauts ar papīriem, ka viņš ne dienu, ne nakti neredz un galu tiem neredz. Tas ir ļoti svarīgi un varbūt arī pat vissvarīgākais, jo, ja viņš sāks domāt, kas tie par papīriem un priekš kam vispār tie vajadzīgi – ar to pašu viņš zaudēs birokrāta statusu, t.i. savu birokrātisko vērtību.
Alga jāraksta ar lielo burtu, jo tā ietver sevī samaksu naudā un graudā par funkcionēšanu. Ar algu es nedomāju plakani kaut kādu samaksu par verdzisko kalpošanu. Alga ir: sekretārs(e), dienesta auto, dienesta vasarnīca, zelta pildspalva, bet uzpirkšanas nauda – prēmijas, naudas karte, komandējumi utt. Tas ir tāpat kā jūs savu bērnu koruptīvi uzpērkat – ja tu izēdīsi zupas šķīvi, ja tu sakārtosi rotaļlietas, mēs aiziesim uz kino, dabūsi konfekti utt. Vergu var dažādi stimulēt un ko tik vien vergturi nesadomā, lai verdzību iedzītu tev saknē – un tad jau verga stāds ar verga domāšanu būs uzplaucis.
Korupcijas nauda vai bonusi ir līdzsvara nauda birokrātijai par nesamaksāto funkcionēšanu. Tā ir oficiāli nesamaksātā daļa, kura jāiegūst pašam ierēdnim ar savu darbu vai „nedarbu”. Aziātiskajā cariskajā kaganātā „Moscovia” un vēlākajā Rossijā ar valsts lēmumu oficiāli bija salīdzinoši zema alga, ar piebildi, ka atļauts ņemt samaksu par darbu – lasi „kukuļus”, lai nodrošinātu ierēdņa funkcionēšanu un statusu. Tas pacēla arī ierēdņa nozīmību. Pēc viņu tikumiem tas bija pozitīvs pasākums, un nevis izskaužams, bet spodrināms. Birokrātiskā sistēma ar divām algām uz Rossiju pārceļoja no Bizantijas (tur bija fantastiski attīstīta birokrātija) un daļēji arī no Āzijas, pēc tam to automātiski pārņēma boļševiku-komunistu Padomju Savienība. Padomju birokrātija, lai arī slavena ar savējiem sīkkukulīšiem, bija necaursitama. Partokrātiem savukārt korupcija nāca ar valsts vasarnīcām, kalponēm, automašīnām personīgai lietošanai, ar personīgajiem šoferiem (kuri bija tādi kalpi-sulaiņi partijas bosam), čekistiem – miesassargiem (faktiski arī bija sulaiņa vietā), ārzemju komandējumiem, specveikaliem, specrestorāniem, specslimnīcām un luksus sanatorijām.
Politiskās korupcijas definīcijā ir noteikts, ka konkrētais politiķis ir kalps (arī vergs) aiz sevis stāvošam Saimniekam, t.i. tam, kurš viņam maksā „Otro algu”. Lai „izskaustu” politisko korupciju, pat nodibināta speciāla policija, kuras uzdevums ir kontrolēt šīs „Otro algu” plūsmas. Kāpēc politikāņi tā cīnījās un cīnās par šīs policijas vadītāja vietu – tāpēc, ka tas ir tas pats, kas Valsts ieņēmuma dienests – kontrole, monitorings, tikai šoreiz pār „Otrajām algām”. Modernajā verdzībā „Otrā alga” faktiski ir izdevīgāka, jo ar to Vergturiem ir vieglāk kontrolēt savu pārstāvniecību – savas gribas izpildītājus, t.i. varturus (deputātus) un varnešus (ministrus, ierēdņus). Vieglāk tāpēc, ka var iedot un var neiedot, var iedot lielāku – mazāku „kukulīti”, ar rozīnēm, ar pelavām, tātad – vieglāk manipulēt. Faktiski, jo ierēdnim ir lielāka „Otrā alga”, jo viņš ir koruptīvāks, bet latīņu valodā tas nozīmē – sabojātāks [corruptio – bojāšana], tātad paklausīgāks, un tas nozīmē – labāks ierēdnis. Tas, ko mums pasniedz kā cīņu pret Korupciju, ir dekorācija, faktiski tas ir regulējošs un kontrolējošs pasākums „Otro algu” plūsmām (kaut kas līdzīgs narkotiku apkarošanai, skat. manu rakstu „Latviešu narkotikas”).
Ja jau pieskārāmies šim jautājumam, tad jāpiemin arī specifiskā Ēnu ekonomika un tās apkarošana. Speciāli radītais augstais nodokļu līmenis spiež attīstīties „aplokšņu algām”. Ar aploksni es saprotu visus dažādos maksāšanas līdzekļus, ne tikai naudu, jo samaksa var būt visdažādākajos veidos. Visvienkāršākais, protams, ir naudas karte ofšora bankā, kuras kontroli birokrāti grib veikt ar iepirkumu kontrolēšanu, kādus jūs veicat lielveikalos vai citās vietās. Bet tas nav mērķis, jo tas nedod pašiem apkarotājiem „Otro algu”. Svarīgi ir pieķert un pieķerties pie pieķertajiem. Birokrātiem ir svarīgi „apkarot”, jo kur apkarošana, tur „iekarošana”, jo savu aploksnīti saņem arī apkarotāji. Protams, es labi saprotu, ka īstenās tautas ekonomikas, kuru pašreiz sauc par „ēnu ekonomiku”, attīstības ceļš ved tikai „caur” Līgumu starp pašvaldību un uzņēmēju, nevis „caur” valsts un patvaldību birokrātisko nodokļu politiku, bet birokrātiskā sistēma nekad neļaus attīstīties patiesai Tautas saimniecībai. Tas tā ir ieprogrammēts – iegravēts šajā monētā, kuru mēs aplūkojam.
Neatņemama verdzības sastāvdaļa un birokrātijas pamats ir Likumdošana. Tas ir tas operatīvais lineāls ar lineāro domāšanu, jo citu jau no ierēdņa neprasa un nevajag. Viss, ko vajag, tas ir - ar pirkstu braukt pa kodeksu (likumu, noteikumu, tarifu, standartu utt.) un atrast vismaz dažas līdzības pazīmes, pēc kurām var sodīt vai aizturēt, vai iespundēt. Tieši tāpat kā žurnālu atpūtas lappusītē vai bērnu grāmatiņās ir zīmējumi, kuros jāatrod trīs vai piecas līdzības, acīgākiem jau septiņas. Katru gadījumu skatīt piesauc vēl Orākulus un Ekspertus (modernākā konformistu specializācija) – likuma skaidrotājus, lai tie ienestu skaidrojumu dotajā jautājumā, kādas aplamības vai stulbības paši pieņēmuši, vai arī speciāli pieņēmuši, vai pēc „savas figūras” piegriezuši, vai arī atstājuši tukšumu, lai pēc nepieciešamības skaidrotu sev vēlamā virzienā. Eksperti (vieni un tie paši) ir tādi kā galma āksti, kuri lišķīgi izskaidro jebkuru lietu par labu Saimniekam. Visi atceramies divus traģiskus gadījumus latviešu tautai: vai Abrene ir mūsu, vai tā ir jāuzdāvina vai tāpat jāatdod, un otrs – vai „brīvprātīgi” iestājoties Eiropas impērijā, mēs jau apmainījām naudu jeb vēl nē? Satversme jau bija un ir viena un tā pati, kurā skaidri rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga valsts un sastāv no tādām un tādām zemēm (Latgale, Vidzeme utt.) – visas šīs ābeces patiesības māca skolas sākumklasēs, bet pat tad atrodas pasūtījuma Eksperti, kas izskaidro, ka, parakstot impērijas konstitūciju, mūsu konstitūcija vienkārši „saraujas”, kļūst par paragrāfu lielajā Eurokonstitūcijā, un mēs neko neesam zaudējuši. Portugāles parlaments pieņem savu lēmumu (2013.g. aprīļa sākums), bet Europarlaments pasaka - jums būs pildīt mūsu lēmumus, jo jums ir tikai dažas balsis mūsu lielajā Korī. Te tev nu bija neatkarība! Par Abreni (Obreni) - tur Ekspertiem bija vienkāršāk, vajadzēja tik atrast kādā gadsimtā Moscovia kaganāts jau to bija okupējis, un okupanti uzskatīja, ka tagad esot pienācis laiks to atdot viņiem atpakaļ, citādi Šimeons (kļička - Ivans Groznijs) bija veltīgi Moscovias valsts kasi tukšinājis.
Jau rakstīju par to, ka baltu tautām, un latviešiem tai skaitā, bija Tikumi, bet semītu-hamītu-jefetu tautām bija Likumi. Mēs, latvieši, dzīvojām pēc Tikuma, bet semīti-hamīti-jefeti pēc Likuma. Lai noturētu uzurpēto vai iekaroto varu, lai to saglabātu, bija jāievieš Likumdošana iekarotajai tautai. Likums ir beztiesiskais (likuma priekšā taču cilvēks ir beztiesisks) verdzināšanas nosacījums un, protams, līdz ar Likumu, bija automātiski jāievieš Sods. Ja cilvēks pārkāpj Likumu, seko Sods. Ievērojot šos likumus, cilvēki pašpaverdzinās. Radās arī tāds termins kā – likumpaklausīgais. Likumi, nolikumi, noteikumi ir tā dzīvīgā sula, kurā peld Birokrātija, kā peldošās salas bubertā. Pietiek jau ar dzīvnieciska līmeņa saprašanu – atbilst, neatbilst likumam (un norauj pa ziedlapiņai). Paskatieties, kādas vergturiem rodas problēmas, kad nevar atrast vajadzīgo likumu vai pantu tajā, vai sadaļu prīma vai secunda, lai jūs notiesātu par vienu vai otru „nodarījumu” pret viņiem. Piemēram, ka zāle jūsu pļavā izaugusi garāka par 20 cm (dažas patvaldības ir izdevušas pavēles, kas tai aizliedz augt garākai pat par 15 cm), lai gan zāle, krūmi, koki aug neatkarīgi no jūsu gribas. Nav svarīgi! Birokrātija vienmēr atrod risinājumu, tā radīja patvaldību (pašvaldību) policiju, kuras uzdevums ir braukāt un mērīt zāles garumu.
Runājot par Sodiem – vergturi kā efektīvu līdzekli izgudroja „miesas sodus”, piemēram, aiztur jūs un noliek „pažāvēties” saulītē. Kur vēl ir klasiskāks miesas sods kā varmācīgā aizvešana uz atskurbtuvi vai kādu tur dispanseru. Jau piespiedu jūsu apturēšana, lai liktu iepūst alkometrā, pēc savas būtības ir Miesas sods, nerunājot jau par augstākām pārkāptām cilvēktiesību kategorijām. Ja jūs ejat vai braucat pa ielu, un policists tāpat, bez jelkāda iemesla jūs aptur (viņam „likās aizdomīgi”), tas jau ir fantastisks jūsu suverenitātes, jūsu cilvēka pamattiesību pārkāpums. Tādas lietas notiek valstīs, kur ieviesta militārā Komandantstunda, un tur, kur valda Modernā verdzība. Administratīvais arests līdz 15 diennaktīm - tādu jau pat viduslaikos neatļāvās, tas nāk no antīkās verdzības laikiem kā Miesas sods. Birokrātijai ir vajadzīga Sodu sistēma, bez tās tā jūtas neaizsargāta, un viņiem taisnība – tā kļūst neaizsargāta.
Latvijas Republikas Augstākai Padomei, atjaunojot Latvijas neatkarību 4.maijā, kaut ko izdevās nolikvidēt no dzimtbūtnieciskajām attiecībām, bet tajā pašā laikā sākās tikai padomju izkārtņu nomaiņa un ierēdņu nomaiņa, un mūsdienās tā ir izaugusi jau par veselu birokrātu armiju (uzsūcot sevī kā dzīvīguma sulu arī ļaunumu no padomju birokrātiem). Šobrīd Valsts Ieņēmuma dienestam jau vajag veselu kvartālu, bet īstenībā tautai taču vispār neviens no viņiem nav vajadzīgs (pavisam nesen jau arī nemaz nebija tāda dienesta). Labs ir piemērs, kā komunistu partijas vadītās rajonu Lauksaimniecības pārvaldes veica Salto Mortale - kādreiz tās vadīja kolhozu un sovhozu darbu, tagad tās saucas Reģionālās Lauku Attīstības dienesta pārvaldes, lai gan tām nav nekāda sakara ar lauku attīstību. Padomju birokrātijas reinkarnācija, lūk, kas ir noticis Latvijā! Padomju sociālistisko dzimtbūšanu ir nomainījusi neoliberālistiskā dzimtbūšana jeb, pareizāk sakot, Modernā verdzība. Visas pazīmes jau liecina par ģenētiski vēsturisko verdzību. Kremļa impērijas vietā – Briseles impērija. Mēs, latvieši, savā zemē atkal esam tikai Dominus utilis! Pār mums atkal valda Homo necans.
Jaunā Tautas Saimniekošanas paradigma
Šodien Pasaulē un Latvijā valdošo paradigmu esmu nosaucis par „GEŠEFT & ANDEL & „REBES” & „MAKAR(S)” jeb BIZNESA PARADIGMU, kuras būtību izsaka netikumiskā atziņa – „BIZNESS IR BIZNESS - NEKĀ CILVĒCISKA”. Daži pētnieki šodienas ekonomiku sauc par „Parādu ekonomiku”, jo nauda valstīm tiek izsniegta kā Parāds (gan no Federālām Rezervēm, gan Starptautiskā Valūtas Fonda, gan Pasaules Bankas un citiem aizdevējiem un kolonizatoriem). Es to varētu arī nosaukt par „peļņas ekonomiku”, jo visi rēķina Peļņu. Bet – tā ir tik liela, par cik biznesmenis ir kādu apšmaucis. Peļņa ir krāpšanās savā būtībā un sūtībā. Ja ir Peļņa, tad ir noticis netīrs darījums. Peļņa ir tik liela, par cik pelnītājs ir apšmaucis upuri, peļņa ir gešeft. Tas nozīmē, ka par preci vai pakalpojumu ir samaksāts vairāk kā tajā ieguldītā darba vērtība. Katram darba rezultātam – saražotai fiziskai vai garīgai precei ir vērtība un, ja jūs to pārdodat ar peļņu, tas nozīmē, ka jūs apkrāpjat pircēju.
Varturi un varneši Tautsaimniecības jēdzienu viltīgi aizstājuši ar Makroekonomikas jēdzienu (t.sk. komercdarbība, bizness), ar mērķi likvidēt pat iespēju izveidoties Tautas saimniecībai. Viņi nomainīja tautas intereses ar savām kosmopolītiskajām un merkantilajām, alkatīgajām kompradoru interesēm. Varturi un varneši, kā starpnieki starp valsti un kolonizatoriem, uzpircējiem, ārvalstu tirgotājiem, banksteriem, saņem attiecīgu samaksu naudā vai kādu citu bonusu. Virsvalstu un starpvalstu darījumos oficiālā samaksa ir līdz pat 10% no darījuma apjoma. Kāpēc valsts aparāts uzvedas un darbojas kā biznesmeņi? Atbilde ir sekojoša – valsts pēc būtības nepastāv, bet valsts pastāv kā korporācija. Šodienas lokālās patvaldības, kuras iesauktas par „pašvaldībām” arī ir mazas korporācijas, kuras dzīvo un novada vai pilsētas iedzīvotāju nodokļu rēķina ( „Stoholmas sindroms”- Tauta pati uztur savus aplaupītājus). Dažas korporācijas ir virsvalstu korporācijas, kā, piemēram, Federālo Rezervju Sistēma (Banksteru sindikāts), milzu banksteru-industriālistu korporācija – „Eiropas Savienība”, kura de-facto dibināta slepenā sanāksmē 1942.gadā Kanādā, bet tās organizēšanu, kā Eiropas Impēriju, sinarhisti iesāka jau 1922.gadā Vīnes kongresā (Pan-Eiropas Savienība un Sinarhistu Impērijas Kustība). Tā sākotnēji, 1950.gadā, izveidota kā „Eiropas Ogļu un tērauda kopiena” – sindikāts, bet 1957. gadā ar Romas Līgumu tā tiek pārveidota par korporāciju „Eiropas Ekonomikas Kopiena” (EEK) jeb “Kopējais tirgus”. Tā jau bija klasiska oligopolija ar vienotu centru un aizvien pieaugošu birokrātiski-administratīvo aparātu. Eiropas „Brīvais tirgus” faktiski nolikvidēja patieso Brīvo tirgu Eiropā. Bet Pasaules mērogā brīvais tirgus tika nolikvidēts 1947.gadā līdz ar oligopolijas „Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību” (GATT) izveidošanu. Šo organizāciju 1995.gadā pārsauca par Pasaules Tirdzniecības Organizāciju (PTO). Zem tās jumta ir apmautas 156 valstis, kurām ir uzspiesti tarifi, visādas kvotas, cenas utt. Tā ir patiesā brīvā tirgus ļaunprātīga iznīcināšana. Pie milzu korporācijām pieder korporācija -„ASV” un senā korporācija „Kronis” (Crown), kas pārvalda Nāciju Sadraudzību (Commonwealth of Nations jeb senāk to sauca par British Commonwealth), kurā tieši ietilpst 52 valstis, bet vēl tām klāt nāk daudzas „klientvalstis”. Divas milzīgas korporācijas „Eiropas Savienība” un „Kronis” bija „savietojušās” zem viena karoga, bet tagad oligarhi nolēma turpināt iet to pašu virzienu, tikai katrs pa savu ceļu. Savtīgā „Polārzvaigzne” jau ir viena un tā pati – Pasaules paverdzināšana. Gribu tikai atzīmēt to, ka valsts-korporācija - tas nav jauns fenomens, jo „Kronis” tika dibināts jau 1600. gadā Elizabetes I valdīšanas laikā. Bet jāatzīmē, ka pirmos zvanus kā teokrātiskas korporācijas iezvanīja virsvalstu militārie ordeņi (Templiešu, Hospitāliešu, Vācu, Zobenbrāļu) un korporācijas-republikas (Venēcijas, Dženovas, Pizas u.c.) jau 11.-12.gs. Nākošais lielais etaps, kad korporācijas uzvilka septiņjūdžu zābakus, bija valstu Centrālo banku prihvatizācijas etaps. Tas ir laiks, kad valstis zaudēja pārvaldību pār savu naudu, tās nonāca banksteru rokās, valsti pārvēršot par korporāciju. Jaunās valstis-korporācijas faktiski tika pakļautas lielākai Sistēmai - virsvalstu korporācijai. Kā valsts korporācijas indikatīvs rādītājs ir arī privāto banku esamība valstī. Tā ir skaidra, atmaskojoša pazīme, ka valsts ir pārvērsta par valsti-korporāciju, privātās bankas sāk pārvaldīt visu valsts saimniecisko dzīvi un ietekmēt kultūras dzīvi. Šādā struktūrā valsts aparāts ir vienkārši valsts korporācijas administrators jeb dažādas pakāpes menedžeris. Paskatieties uz Latvijas vai jebkuras ES pavalsts-korporācijas administratoriem. Kā viņi braukā apkārt un tirgojas, slēdz slepenus līgumus (komercnoslēpumos un valsts noslēpumos iepakotus). Kā viņi rēķina eksporta-importa bilanci, veic de-industrializāciju, lai virsvalstu oligopolija varētu izvērsties. Veic valstu de-populāciju, lai pēc tam varētu ievest lētos vergus, bet valsts aborigēnus pārsviest uz citām valstīm, kur viņi arī kļūst par lēto vergdarba spēku. Aborigēnu vergu tirdzniecība kopš 15. -16.gs. ir bijusi ļoti ienesīga andel lieta. ASV daudzi lielie monopolisti-industriālisti savu varu un kapitālu uzkrāja tieši kā balto, bet vēlāk - melno vergu tirgotāji. Viss notiek pēc labi izstrādāta valsts-korporācijas attīstības un izaugsmes projekta. Vēsture pierāda, ka vienai korporācijai ir pakļautas vairākas valstis, bet var būt arī situācija, ka vienā valstī ir divas vai pat vairākas korporācijas. Klasisks piemērs korporācijai-valstij (nevis valstij-korporācijai), bet tieši korporācijai kā valstij, ir Britu Austrumu Indijas (Austrumindijas) kompānija – akciju sabiedrība, kur akcijas piederēja arī karaļnamam (British East India Company), kura ir dibināta 1600.gada 31.decembrī ar karalienes Elizabetes I dekrētu, kurā tai tika piešķirtas milzu valstiskās privilēģijas, tieši tāpat kā savā laikā Romas katoļu pāvests bija iedevis privilēģijas jau pieminētajiem Templiešu, Hospitāliešu, Teitoņu, Zobenbrāļu, Livonijas ordeņiem – kā valstij valstī. Templieši un hospitālieši bija pirmās īstās virsvalstu banksteru militārās struktūras Eiropā, kuras nosauca par militāriem ordeņiem. To cietokšņi bija gan valūtas maiņas, gan toreiz jau eksistējošo vērtspapīru aprites centri, naudas un vērtslietu pārvedumu saņemšanas vietas – viens pret vienu mūsdienu Western Union, tās bija kredītiestādes un depozītu iestādes. Cietokšņos glabājās Krusta karos un citos kariņos salaupītās milzu bagātības. Kas bija kopīgi salaupīts, tas piederēja „obščagam” – koplādei jeb kopkasei. Templieši, ar sarkano krustu uz baltā fona, bija dženoviešu banksteru finansētā slepenā militārā roka, bet hospitālieši ar balto krustu uz melnā fona vai melno krustu uz baltā fona bija venēciešu banksteru apmaksātie. Visi Krusta kari bija banksteru finansēti. Teitoņi bija venēciešu banksteru radījums Akrā (vecajās gravīrās – Acre) Jerūšalaimas karaļvalstī, un tie tika nosūtīti izlaupīt un iekarot Baltu-āriešu Tautu zemes pie Baltijas jūras. Zobenbrāļu ordenis, kurš laupīja un zaga, un tirgoja latviešus kā vergus - tas bija dženoviešu banksteru veidojums, vienkārši Templiešu filiāle. Latvijā ar laiku, mūsu senčiem sakaujot zobenbrāļus, dženoviešu banksteru struktūras nomainīja ar teitoņiem – venēciešu banksteru finansēto „stacionāro bandītu”. Tā bija liela venēciešu uzvara (tuvāk par šo tēmu triloģijas trešajā daļa „Pasaulvaldība”).
Britu Austrumu Indijas kompānija iekaroja un pārvaldīja Sindiju (Indiju). Faktiski ne jau Britu impērijai piederēja šī zeme, bet šai korporācijai (kā jau iepriekš minēju - pati impērija piederēja lielākai korporācijai). Tieši tāpat Indonēzija un dažas kolonijas Sindijā jau de-facto nebija Nīderlandes valsts kolonija, bet gan Nīderlandes Austrumu Indijas kompānijas īpašums (Dutch East India company, jeb saukta arī United East India Company). „Jaunie venēcieši” – banksteri, 1588. gadā jau bija nodibinājuši Nīderlandes Republiku kā savu korporāciju un 1602.gadā viņi nodibināja šo Nīderlandes Austrumu Indijas kompāniju. Šo korporāciju pētnieki sauc par Nīderlandes Komerciālo impēriju, kuras bizness bija karš un koloniju aplaupīšana. Karš un laupīšana deva milzu Peļņu. Nolaupītais - tā ir tīrā Peļņa. Nīderlandes un Britu komerciālās impērijas guva arī lielu peļņu no kara ar Spānijas un Portugāles komerciālajām impērijām. Protams, ka „jaunie venēcieši” un „jaunie dženovieši” gan Britānijā, gan Nīderlandē, gan citās valstīs, kurās viņi nāca pie varas, aizvien jaunu koloniju iekarošanai izmantoja valsts resursus un karaspēku. Ja vairākus gadsimtus iepriekš vikingi bija vienkārši laupītāji, radanīti viņu salaupītā tirgotāji, grieķi pārpircēji un tālākie tirgotāji, tad, sākoties 17.gs., viss tika veidots uz korporatīviem pamatiem. Pieminētās un vēl citas korporācijas bija tipiskas reideru, uzlidotāju, laupītāju un kolonizatoru korporācijas. Tuvāk par šo tēmu varat izlasīt manis pieminētās triloģijas trešajā daļā, turpat arī par „jaunajiem venēciešiem” un „jaunajiem dženoviešiem”. Kā tāds starpposms uz valsti-korporāciju ar valsts oligarhiem ir privātā Oligarhāta valstis. Oligarhi cīnās savā starpā, kamēr ir spiesti atrast Konsensu un sadzīvot savas bagātības vairošanas labad. Labs piemērs ir Latvija līdz „Zatlera apvērsumam”, kurā lumpen-oligarhi (jo īsti oligarhi Latvijā nekad nav bijuši, tiem neļāva izveidoties) bija spiesti samierināties un apsēsties pie viena Apaļā Galda. Klasisks piemērs ir Ukraina, kuras pārvaldība ir Poroha, Beņas, Hama un citu oligarhu grupējumu rokās, kuri visi pakļaujas vienai Mogiļeviča virsvalsts Korporācijai. Tikai vienu sadzīvisku piemēru - kamēr „Rūjienas saldējums” būs vietējo ražotāju īpašumā, tikmēr varam runāt par Tautsaimniecības drumslām, bet, kad tas nonāks „Marsa ģimenes” vai, nosauksim, „Sniker-ģimenes” rokās, tad mēs runāsim par virsvalstu oligopolijas Makroekonomiku.
Lumpen–birokrātus, kuri iztirgo valsti, pētnieki sauc par kompradoriem. Gešeft, andel, rebes un makar(s) ir svešvārdi jidišā (kurā runā sefardi un aškenazi tautas), bet tie precīzi izsaka lietas būtību. Ar Gešeft esmu apzīmējis netikumiskus un noslēpumainus darījumus, andel un andelēt ir pārdot - jebko, kā latvieši saka – „Tēvu un māti, kā arī Dzimteni pārdos”, rebes ir netikumiskas, netīras vienošanās un shēmas, bet makar un makarēt ir viltīgi izmānīt, apkrāpt. Bizness (business) ir angļu vārds, kurš nozīmē – nodarbošanās, profesija, komercija, uzņēmējdarbība, bet latviešu valodā, un bieži vien arī Rietumeiropā un Amerikā, tas tiek lietots arī kā apzīmējums netikumiskai uzņēmējdarbībai, kuru izsaka šie četri termini - gešeft, andel rebes un makar. Biznesmeni - apzīmējot pozitīvā nozīmē, angļu valodā pārsvarā tiek lietots termins – Entrepreneur. Latviešu tikumībai „gešeft, andel, rebes, makar” - ir sveši jēdzieni un nepieņemama ir to pielietošanas prakse. Bet diemžēl aizvien vairāk daudzu smadzenēs tie iespiežas un tiek lietoti. Šodienas valstiskā politika un Bizness ir tas, kurš iznīcina Tautsaimniecības rašanās iespējamību.. Neaizmirsīsim, ka šodien dzīvojam valstisma sabiedriski-ekonomiskajā formācijā –iekārtā.
Biznesa paradigmas galvenās iezīmes
Modernās verdzības un kapitālisma rašanās. Industriālistu-Monopolistu un oligopolijas izveidošanās. Banksteru-industriālistu Sindikāta virsvaldīšana.
Dotajā sadaļā neiedziļināsimies kapitālisma rašanās cēloņos un saknēs, bet paskatīsimies uz šodienas sekām. Visa Pasaules vēsture, kopš ādamiešu rases tautas pārcēlās no Centrālās Āfrikas uz Ziemeļāfriku, Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem, kā arī uz Austrumāziju - tā ir viena Pasaules iekarošanas vēsture – tā ir tautu paverdzināšanas vēsture (tuvāk skat. triloģijas trešo daļu „Pasulvaldība” sadaļu „Pasaules Megaprojekti”). Neaizmirsīsim, ka ne Eiropā, ne lielākajā daļā Āzijas tautas nezināja, kas ir verdzība un kas ir karaļi. Klasiskā veidā, cik zināms no vēstures, verdzība pirmo reizi tika ieviesta Šumerā un Ēģiptē, un tādā pat veidā tā pastāv vēl šobaltdien daudzās Pasaules zemēs, bet daudzviet tā ir transformējusies ļauni viltīgā modernā verdzībā. Eiropā klasisko verdzību nomainīja Viduslaiku feodālā verdzība. Bet to savukārt nomainīja modernā jeb kapitālistiskā verdzība. ASV kā tāda „demokrātijas citadele”, kurā valdīja klasiskā verdzība, pārlēca tieši uz kapitālistisko verdzību. Bet jāatzīmē tas, ka tieši ASV brīvie cilvēki, izbēgušie no Eiropas modernās, it sevišķi banku verdzības, cīnījās pret moderno verdzību. Ja melnie cīnījās pret klasisko verdzību, tad baltie, sarkanie, metisi cīnījās pret moderno verdzību. Kapitālisma vēsture faktiski ir cilvēces paverdzināšanas vēsture. Mums ļoti svarīgi ir uzsvērt divus Industrializācijas viļņus, kurus pētnieki sauc par Pirmo un Otro industrializāciju. Ja Pirmās laikā „kapitālisma mēris” vēl neskāra tik daudz relatīvi brīvo cilvēku, tad Otrais vilnis jau bija īsta elle. Banksteru-industriālistu-korpokrātu sindikāta izveidošanās radīja neierobežotu varu monopoliskā kapitālisma izaugsmei. Bet kapitāla, ražošanas, celtniecības tālākā centralizācija, koncentrācija un konsolidācija radīja oligopolijas triumfa maršu. Katrs sevi cienošs Pasaules kapitālists ir izlasījis savu rokas grāmatu – kā kļūt par monopolistu. Tā saucas: „Monopolista grēksūdze”, bet faktiski tas ir viņu ceļvedis. Viens no galvenajiem ieteikumiem, lai kļūtu par Pasaules monopolistu ir - „Tev ir jādodas politikā”. Ieguldi savu sākotnējo kapitālu politikā un tu uzaudzēsi biezu tauku kārtu. Otrs šausmu stāsts, runājot par moderno verdzību, ir – sociālisms. To vienā teikumā varam definēt kā vardarbīgo kolektīvismu, kurā cilvēkam nemaksā par Darbu, bet atņem darba augļus, kurus pēc tam ar birokrātijas palīdzību pārdala. Protams, neaizmirstot patieso Saimnieku un sevi (birokrātiju). Bet, jāsaka, ka tāds kā „sarkans pavediens” gan feodālai, gan kapitālistiskai, gan sociālistiskai verdzībai cauri vijas nodokļi. Kas ir nodokļi - tā ir vienkārši nolaupīta nauda vai manta. Kā laupītājs var būt bandīts, korporācija, valsts aparāts, novada vai pilsētas mērs, jebkurš, kuram rokās ir fiziskā vai politiskā vara.
Kolonizācijas sistēmas pāraugšana politiskajā un saimnieciskajā neo-kolonizācijā Valstu Centrālo banku prihvatizācija – cilvēces paverdzināšana
Kā cilvēces jaunās paverdzināšanas viltīgā metode bija un ir banku izveidošana. Jau sen pirms pirmās mūsdienu bankas 7.-12.g. radās Venēcijā, Pizā un Dženovā, cilvēce sen kā zināja Parādu verdzību, kura ļoti augstu vilni sita Babilonijā 2000 gadus p.m.ē., kur Saules dieva tempļi faktiski bija bankas, kuras aizdeva naudu ar 20-33% gadā. Procenti it kā aizgāja Saules dievam. Senā Babilonija faktiski bija īsta kapitālisma zeme, kura deva kredītus zemniekiem un tirgotājiem. Izraēļiem bēdīgais „Babilonas gūsts” faktiski nozīmēja parādu verdzību, tikai alegoriski to saka „aizveda gūstā” – tas bija ekonomiskais gūsts. Ne mazāk augstu vilni parādu verdzība sita Eiropā, Romas impērijā. Ja kāds draugs vai kaimiņš Romā nonāca otra drauga vai kaimiņa Parādu verdzībā, tad viņš to parādu vergu (bijušo draugu, kaimiņu) notirgoja uz citām zemēm, lai tur blakus nerēgojas. Bet Banku izveidošana radīja jau iespēju parādiem pakļaut pat karaļnamus un paverdzināt cilvēkus. Banksteri radās līdz ar pirmajām bankām, jo tās ieguva savus īpašumus mahināciju, laupīšanas, usuri – augļošanas rezultātā. Centralizēta Tautas aplaupīšana bija iespējama tikai izveidojot privātas Valstu Centrālās (Nacionālās) bankas. Centrālo banku prihvatizācija bija kā saraceņu stingri vadītais uzbrukums visām valstīm un Tautām. Visi banksteru un industriālistu virsvadoņi un Kungi ir vienmēr atkārtojuši kā mantru - nav svarīgi, kāda ir ideoloģija valstī, nav svarīgi, kāds parlaments, kāda valdība – svarīgi ir, ka viņi kontrolētu centrālo banku, naudas drukāšanu, nodokļu savākšanu un finansiālo sodīšanu – īpašumu atņemšanu. Šobrīd Pasaules finansiālais PRIVĀTAIS astoņkājis ir Federālo Rezervju sistēma, kura „drukā” un aizdod uz procentiem fiziski un virtuāli tukšo – „ fiat” naudu, bet Tautas apmaksā atpakaļ graudā. Šobrīd Pasaules finansiālās verdzības sistēmā neietilpst tikai Irānas un Ziemeļkorejas Centrālās bankas. Cariskās Rossijas Centrālā valsts banka ilgi un izmisīgi cīnījās pret Rotšildu mēģinājumiem to prihvatizēt, četras reizes pat atentātu pret cariem sarīkoja, un, tikai nofinansējot Februāra un Oktobra revolūcijas 1917.gadā, banksteriem izdevās iegūt pār to kontroli. Latvijā atrodas tikai banksteru filiāle, kura izdod „jubilejas” monētas un piepelnās ar gadījuma gešeft darbiem. Piemēram, izstrādā Veselības reformas projektu, kurš faktiski ir jauns Tautas aplaupīšanas veids ar privāto apdrošināšanas kompāniju palīdzību. Jēdziens banksteri ietver plaša profila darboņus – augļotājus, naudas mijējus, kopkases (obščaga) kasierus, apdrošinātājus, nodokļu ievācējus, sodiniekus (soda „kvīšu” izrakstītājus), tiesu izpildītājus un maksātnespējas administratorus (tuvāk par banksteru vēsturi, viņu izaugsmi un attīstību skat. triloģijas trešajā daļā „Pasaulvaldība”).
Privātās Bankas kā Valsts un Tautas pārvaldītāji
Biznesa modelī, līdzās valsts korporatīvai darbībai, pastāv otrs varas centrs - Privāto banku tīkls. Protams, visas privātās bankas ir zem virsvalstu privātā Astoņkāja. Jāsaprot, ka Valsts kā korporācija un banku korporācija ir divas apakšsistēmas lielai SISTĒMAI, bet abām ir skaudīga konkurence, kā divām haizivīm. Ja kaut kādu iemeslu pēc parādās kāda privāta banciņa, un tā nav ne Valsts korporācijas, ne Astoņkāja (FRS), tad to haizivs vienkārši nokož, un vēl iegūst uzkožamo no muļķa Tautas, kur tā paguvusi ielikt savu, ar darbu nopelnīto naudu. Privātām bankām pat krīzes apstākļos ir peļņa, tās neapliekas ar atbilstošiem nodokļiem, tās palīdz valstistiem kontrolēt Tautu. Visi, kuri ir Parādu verdzībā kādai bankai – ir tās bankas vergi.
Virsvalstu un visa Globālā Biznesa menedžeris šajā Biznesa paradigmā ir Krīzes. Kopš 1792.gada visas finansiālās krīzes Eiropā un ASV ir speciāli radītas un virsvalstu baņķieru vadītas. 1792. gada, 1819. gada, 1873. gada krīzes sauca par Paniku. Ļoti postoša bija 1873.gada Panika, kura ilga 6 gadus. To uzskata par postošāku kā 1929. gada Lielā depresija ASV, kura pārsviedās arī uz Eiropu, kura arī bija mākslīgi un speciāli radīta, tieši tāpat kā speciāli tika izsaukta 2008.gada finansiālā krīze (centralizācijas un konsolidācijas nolūkos), kura skāra arī mūs. Dotajā rakstā es neanalizēšu šo vadības metodi, bet tā mums ir jāņem vērā, jo, pastāvot Tautas valstī savai pašnoteiktai suverēnai naudai, mēs varēsim vieglāk pārdzīvot banksteru radītās krīzes. Mums jāsaprot, ka „fiat” naudai, kas ir dolārs un eiro, ir pienācis gals. Neaizmirsīsim, ka šodienas naudas un banku sistēma ir krāpšanās sistēma, kurā jūs esat upuris.
Galvenais Biznesa vadmotīvs ir Peļņa, kura izsakās Naudā. Peļņas sasniegšanai ir attaisnojami jebkuri līdzekļi. Peļņa aizmiglo prātu, nobloķē sirdsapziņas pārmetumus un „Ošu gatvi” pārvērš kokmateriālos. No rīta un vakarā, un visu dienu caur smadzenēm skrien tikai viena doma - Nauda, nauda, nauda! Tās kulta pielūgsmes objekts ir „Zelta Bullis”, kuram pat pie ieejas Eiropas Savienības impērijas parlamentā ir uzlikts piemineklis, un uz kura jāj Mezopotāmijas dieviete Semiramis. Visa dzīve grozās tikai ap naudu. Tās kultu zombē bērniem jau skolās visdažādākajos veidos. Kādreiz skolās bija grāmatu galdi, kuros bērni ļoti lēti varēja nopirkt grāmatas, tagad rīko andel dienas.
Kā tāds katalizators un „gešeft” - „andel”- „rebes” -„makars” darījumu piesedzējs ir bēdīgi slavenais KOMERCNOSLĒPUMS. Visur, kur ir Komercnoslēpums, tur ir Ēnu ekonomika. Jo, ja ir noslēpums, tad ir krāpšanās. Mēs zinām, ka jebkurai Indei var uzlīmēt virsu zīmi – atspirdzinošs dzēriens (visi zina, par kuru dzērieniem es rakstu – tas ir brūnā krāsā), bet tās sastāvs būs Komercnoslēpums. Ja kāds kādu grib apkrāpt, tad darījums tiek paziņots par Komercnoslēpumu, it sevišķi tas redzams darījumos, kad valsts un vietējo patvaldību ierēdņi iztirgo Tautas kopīpašumu vai cilvēku privātīpašumu. Protams, visiem prātā nāk klasiskais piemērs - tautas kopīpašuma - Citadeles bankas noslēpumā tītā pārdošana. Tā afēra jau faktiski iesākās ar Pareks bankas shēmu-projektu, kurš saucās „Kā nolaupīt miljardu”.
Biznesa sastāvdaļa ir Nodokļi un Nodevas. To varmācīgo iekasēšanu varētu arī nosaukt par valstisko laupīšanu. Nodokļi ir visu sociālo parazītu izdzīvošanas avots, pazūdot Nodokļiem izmirst arī visi sociālie parazīti, kā dinozauri, kuriem nebija vairāk, ko ēst launagā. Nekustamā īpašuma nodoklis, kurš ir klajā pretrunā ar Dieva dotām dabiskām tiesībām uz Mājokli, un kurš ir klajā pretrunā ar Tautas esamības un pastāvēšanas pamatnosacījumu, ka Tauta un zeme ir viens Veselums – atbilst visām genocīda pazīmēm un tādejādi ir definējams kā noziegums pret Cilvēci. Pats par sevi saprotams, ka visa ar šī nodokļa palīdzību iekasētā nauda ir jāatdod tās leģitīmajiem īpašniekiem.
Nodokļi ir okupācijas un kolonizācijas simbols. Tūkstošiem gadu Tautas nezināja, kas ir nodokļi, bet, sākoties Pasaules iekarošanas megaprojektiem, sākoties verdzībai, radās nodokļi. Parasti kāda valsts iekaro otru, lai apliktu to ar nodokļiem, ja nav ko iekarot, tad ievieš okupācijas Režīmu paši savā valstī. Režīma administrācija izstrādā savu Nodokļu politiku, kura iemiesojas Fiskālā telpā. Kas ir Fiskālā telpa? Tas ir Pasaules neo-komunistu jaunvārds, lai apzīmētu telpu, kurā jūs apzog un aplaupa. Lai arī aiz kāda svešvārda slēptos laupīšana un zagšana, tā ir un paliek laupīšana un zagšana, tāpēc ir nosodāma un sodāma lieta. Realizējoties Satversmes 2.pantam - izveidojoties Tautas valstij ar Tautvaldību, protams, visi valsts un vietējo patvaldību/vietvaldību līmeņa nodokļu izgudrotāji, pieņēmēji un savācēji automātiski nonāks jaunajos „Melnajos maisos”. Mēs zinām, ka katrā pagastā, novadā, pilsētā tiek stādīti saraksti ar nosaukumu – „Pazīsti savu ienaidnieku”. Tas ir dabisks Tautas pašattīrīšanās process jeb neo(jaunā)-lustrācija. Ko dara valstisti - lai novērstu no sevis uzmanību, šodienas lustrācijai pakļautie tik izvelk ārā ar naftalīnu piesmakušos vecos „čekas melnos maisus”. Bet kā tautā saka – „Tas vairs nedarbojas”, un jaunā lustrācija ir uz sliekšņa. Daudzviet „maisi” jau ir sastādīti. Jaunajos „Melnajos maisos” ir arī visi polit-ekonomisko brigāžu organizatori un brigadieri, prihvatizatori un prihvatizācijas veicēji. Visi tie, kuri vadīja Latvijas valsts nozagšanu – Tautas kopmantas iztirgošanu un valsts kolonizēšanu – gan valsts, gan novadu un pilsētu līmenī.
Raksturojot Biznesa paradigmu, katrā ziņā jāpiemin arī tāds Biznesa un politikas viltīgais instruments kā mākslīgi un speciāli radītais Deficīts. Tas labi darbojās padomju komunistu laikā PSRS impērijā, bet tikpat labi noder šodienas neo-komunistu ES impērijā. Jūs teiksiet - bet preču deficīts jau šodien neeksistē. Nē, tas eksistē, tikai tas ir aizstāts ar preču Pieejamības jēdzienu – vienkārši pārkrāsots. Padomijas laikos pieejamību regulēja, slēpjot preces speciālos nomenklatūras veikalos un specnoliktavās, kā arī stādot Rindu sarakstus. Šobrīd pēc daudzām lietām Rindas vēl aizvien nav zudušas. Galvenās Pieejamības regulēšanas un kontroles sviras ir zemā verga alga, nodokļi, it sevišķi akcīzes un PVN, tarifi, preču ieprogrammētā nolietošanās. Viss ir izdarīts, lai būtu šis slēptais Deficīts. Tas rodas no tā, ka jūs to nevarat atļauties, jūs to nevarat nopirkt, lai ar kā jums to lietu vai pakalpojumu vajadzētu. Piemēram, cik daudz cilvēku vienkārši nevar atļauties dzīvībai nepieciešamās zāles, tās it kā ir plauktā, bet tās nav jums pa kabatai. Tieši tāpat kā padomijā, tikai nomenklatūru nomainījusi neo-komunistiskā elite, kurai šis jaunā tipa deficīts neeksistē. Labs deficīta piemērs ir arī tukši stāvošie dzīvokļi. Tie ir – bet tie nav jums. Starp citu - deficīts, preču nepieejamība, rindas, kā arī valstisma sabiedriskā iekārtā raksturīgā nevienlīdzība izkropļo attiecības starp ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, sarodas pārāk daudz pakalpotāju.
Bizness nav iedomājams bez Parādu verdzības. Romas impērijā bija uzplaukusi Parādu verdzība, šo seno paverdzināšanas metodi atcerējās neo-komunisti – jaunie Pasaules un Latvijas komunisti. Gandrīz visa tauta veikli tika pārvērsta par Parādu vergiem. Latvijā viltīgais projekts tika realizēts ar diviem viļņiem. Pirmais nāca ar banku kredītiem pret jebkuru īpašumu un pat algu ārzonā, otrais - „SMS mazie kredīti” - ar šo vilni tika paverdzināts nabago slānis. Tā veiksmīgi visa Tauta kļuva par Parādu vergiem. Fantastiski viltīgs un nelietīgs projekts!
Rakstot par Parādu verdzību, jāatceras tāds jēdziens kā Jubileja. Savā īstajā etimoloģiskajā nozīmē termins Jubileja nozīmē parādu atlaišanu. Mans priekšlikums varturiem ir – godam sagaidīsim Latvijas 100. dzimšanas dienas Jubileju ar VISPĀRĒJU PARĀDU ATLAIŠANU. Šobrīd prezidents tikai noziedzniekiem atlaiž parādus, bet tā būtu vispārēja Tautas Parādu atlaišana, kura sauktos - „100. Jubileja”. Visu to milzu naudu, kura tiek tērēta valstisma 100. Jubilejai, varētu atdot patversmēs mītošiem, jo kā nekā paši valstisti viņus tur iedzina. Banku parādi ir tieši tāpat atlaižami, jo speciāli radītā krīze bankas skāra tikai kā tāds viegls caurvējš caur vēdlodziņu (it kā samazinājusies peļņa). Nekas tām arī nenotiks ar Jubilejas parādu amnestiju, bet vismaz pāris simti tūkstoši tautiešu atgrieztos Dzimtenē. Starp citu, ir pārsteidzoši, ka par valsts ekonomisko stāvokli parasti spriež nevis pašu ekonomikas speciālisti, bet svešzemju banku „Eksperti”. Otrs priekšlikums – Latvijas Republikas 100. Jubilejas sarīkošanai paredzētos 22 miljonus eiro nevis „izšaut gaisā” un birokrātiem algās piedalīt, bet sadalīt Latvijas bijušajiem politiskajiem ieslodzītajiem (diploma vietā).
Šķietamais „Brīvais Tirgus” kā Biznesa paradigmas stūrakmens, kurš faktiski ir Vadītais haoss. Vēl viens muļķošanas termins un pasākums bija Tirgus. Visi ideoloģiskie rupori skandēja - Tirgus visu sakārtos, Tirgus visu noliks pie vietas! Latvija nokļuva subsidētā, protekcionisma plīvurā pārklātā, virsvalstu institūciju vadītā un regulētā oligopolijas Tirgū. „Brīvais tirgus” izrādījās vistīrākā Fikcija un Slazds. Tas izrādījās izplānots Latvijas de-industrializācijas, de-populācijas, debilizācijas (jaunais DDD) tautsaimniecības iznīcināšanas plāns. Neaizmirsīsim to, ka ar 1992. gadu Pasaulē iesākās Globalizācijas ēra un Pasaules Jaunās Kārtības projekta aktivizācija.
Biznesa paradigma un valsts ekonomiskā darbība nav iedomājama bez Korupcijas un jau pieminētās Ēnu ekonomikas. Korupcija ir visas šīs hierarhiskās sistēmas dzīvības sula. Tā ir pati regulētākā otrās algas un bonusu sistēma. Tā darbojas jau gadsimtiem. Sistēma speciāli nedod normālu algu ierēdnim, lai viņš pats paņem kukuļus no klienta (starp citu, cariskajā Rossijā tas bija noteikts ar ukazu). Pēc tam Sistēma izziņo cīņu ar korupciju, kur kā risinājums nāk labi vadīta un regulēta algu un bonusu sistēma saviem cilvēkiem, kuri ar katru centu paliek aizvien atkarīgāki. No cīņas ar korupciju nāk arī visādi labumi: prēmijas, jaunas štata vietas un paaugstinājumi, bet pats galvenais rezultāts – pilnīgi kontrolēta kadru sistēma. Mēs, pētnieki to saucam par Hēgeļa dialektiskās Tēzes-Antitēzes-Sintēzes principu. Tas labi darbojas ne tikai politikā: kreisie-labējie, iznākums - ieprogrammētais, šķietamais kompromiss, kurš faktiski nav nekāds kompromiss, bet nepieciešamais Rezultāts. Vienmēr tiek radīta kontrolējamā opozīcija, ja tādas nav, tad ar steigu tā tiek izveidota – elementārs pārvaldības mehānisms. Kā hrestomātisku Hēgeļa dialektikas pielietojumu biznesā varu minēt Narkotiku biznesu, kurš ir viens no visvairāk un vislabāk kontrolētiem, regulētiem un ienesīgākiem biznesiem Pasaulē. Protams, līdzās klasiskai un moderno vergu tirdzniecībai. Bet pēdējā laikā konkurēt ar tiem sāk arī cilvēka orgānu tirdzniecība, kura uzplauks pēc e-veselības ieviešanas (tāpēc jau arī tā tiek ieviesta Pasaules mērogā). Bet atgriezīsimies pie narkotikām. To audzēšana vai sintētisko ražošana ir Tēze. Bet narkotiku cenas dabiski ir zemas un peļņa ir maza, tāpēc kā Antitēzi izmantoja – Karu ar narkotikām. Narkobiznesa karaļi izdzina cauri bargus narkotiku apkarošanas likumus, kas deva iespēju fantastiski palielināt peļņu šīs dialektiskās sistēmas īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem. Kā tāds blakus efekts - tūkstošiem cilvēku (faktiski sistēmas upuri) tika ielikti cietumos. Tā vecais labais Hēgelis strādā vēl šodien, jeb Hēgeļa idejas dzīvo un uzvar!
Ēnu ekonomika ir valsts aparāta ekonomiskās darbības neatņemama sastāvdaļa. Ēna rodas no valsts aparāta saimnieciskās darbības. Lai ko aparāts nedarītu – vai celtu tiltu, vai iepirktu vilcienus, vai ievilktu „kapu tramvaja līniju”, Ēna, būdama paklausīga, visur seko saimniekam. Cīnīties ar savu ēnu – paradoksa teātris, bet katru rītu masu manipulācijas līdzekļos izskan tāds kaujas sauklis. Pat Dons Kihots labāk cīnījās ar vēja dzirnavām, nevis ar savu Ēnu. Biznesa paradigmā Ēnu ekonomika taču ir valstisko struktūru ienākumu avots. Valsts aparāta saimnieciskā vai bezsaimnieciskā darbošanās, kuru tā veic komercnoslēpuma vai t.s. valsts noslēpuma plīvurā, ir definējama kā Ēnu ekonomika. Bet jebkura saimnieciskā darbība, kuru veic Tauta, ir Tautas saimniecība. Tautai pieder augstākā vara Latvijas valstī, un tai nav jāziņo un jādeklarē savām izpildinstitūcijām, ko viņa dara un kādus labumus iegūst, un kā tos tērē. Varmācīgā saimnieciskās darbības kontrole, piespiedu deklarācijas ir valsts varas uzurpācija pār suverēno Tautu.
Biznesa paradigma nav iedomājama bez vēl viena stūrakmens – Konkurences. Ar Konkurenci ir tieši tāpat kā ar „Brīvo tirgu”. Jūs iedomājaties, ka tas taču ir labi, biznesmeņi sacenšas savā starpā un es - patērētājs iegūstu labāku un lētāku preci vai pakalpojumu. Bet Biznesa paradigmas apstākļos tas tā nav – tā ir sacensības Fikcija. Sistēma ir radīta tāda, ka jūs vairs nevarat būt uzņēmējs, bet jums jākļūst par gešeft un andel biznesmeni. Lai biznesmenim bizness notiktu, viņam jāizcīna slavenā šķietamā Konkurences cīņa, kas īstenībā ir likumīga uzpirkšanas, nopirkšanas, pārpirkšanas, protekcionisma un lobisma sistēma. Konkurence ir iepriekš ieplānotas nevienlīdzības radīšanas shēma, kurā kā uzvarētājs izlien – ne jau labākā prece, bet viskorumpētākā prece.
Zinot to, ka valstī ir vispārējs naudas trūkums, biznesmenim nepamatoti zemu jāsamazina preces vai pakalpojumu cena, jo tikai tad viņš varēs konkurēt – tas ir, izdzīvot. Lielie tirgotāji to var daudz vieglāk atrisināt, bet maziem jāiet bojā. Kā var samazināt cenu? Protams, manipulējot, jo nekāds „Patiesi Brīvais tirgus” te nedarbojas. Biznesa paradigma un valstistu ekonomiskā politika pieprasa: pirmkārt - blēdīties, otrkārt - pastiprināt strādājošo ekspluatāciju, treškārt – cīnīties ar parādu verdzību. Tādi ir biznesa izdzīvošanas noteikumi, kādus radījuši valstisti ar savu ekonomisko politiku. Piemēram, kvalitatīvas izejvielas nomainīt ar nocenotām un nekvalitatīvām, (starp citu - Titāniks nogrima tāpēc, ka bija iepirktas lētākas skrūves, nekā projektā bija paredzētas - būtu bijušas pareizās, tad kuģis būtu izturējis sadursmi ar aisbergu, tāds ir pēdējais ekspertu atzinums), pārlīmēt etiķetes ar „svaigāku” datumu, un daudz ko citu. Biznesmeņi visus šos trikus labi pārzina. Otrs, tātad, ir – palielināt ekspluatāciju - mazāka alga strādniekiem, vairāk virsstundu, darbs izejamās dienās, sliktākas kvalitātes darba apstākļi, darba apģērbu trūkums un daudzi citi asprātīgi izgudrojumi. Kā trešais faktors Mākslīgai konkurencei jāmin – biznesmeņa atkarība no kredīta. Katram ir jāatmaksā ieguldītie līdzekļi, jāmaksā kukuļi, „otkati” (parasti maksā papīra kulēs vai polietilēna maisiņos, konvertos, senāk „diplomātos” - viens diplomāts bija 1 miljons dolāru), jāapmaksā lobētāji, jātērē milzu līdzekļi mārketingā, jo jācenšas neejošo, konkurences cīņā radīto, nekvalitatīvo preci iesmērēt pircējiem.
Biznesā ir Konkurence, bet kā ir Tautsaimniecībā? Ko mēs varam likt pretī konkurencei? Tautsaimniecībā strādā pavisam citi uzņēmējdarbības principi un veidi - sadarbība, kooperācija, līdzdarbība, dabiska sacensība ar labāku produktu ražojumu.
Tautsaimniecībā, protams, pastāvēs sacensība ar preces un pakalpojumu kvalitāti, bet tā būs vairāk balstīta sadarbībā un kooperācijā. Tautsaimniecības paradigma izslēdz šo mākslīgo konkurenci. Ja kāds uzņēmējs šo sacensību nevarēs izturēt, tad viņam kā Ivanam Ivanovičam būs jāmaina profesija – jākļūst par politiķi.
Valsts un Tautsaimniecība
Manipulācija visaugstākā pakāpē notiek ar diviem jēdzieniem - Valsts un Tautsaimniecība. Valsts jēdziens speciāli tiek jaukts ar Valsts aparāta jēdzienu, Valsts intereses ar Valsts aparāta interesēm, Tautas intereses ar Valsts interesēm, vēl izskan - Nacionālās intereses. Ik brīdi izskan lozungs – Tautas labad, Valsts labad, Nacionālo interešu vārdā. Viss viena demagoģija un speciāla manipulācija ar terminiem un jēdzieniem.
Manipulācija no ierēdņu puses ir arī ar pašu terminu un jēdzienu Tautsaimniecība jeb Tautas saimniecība. Latvijā nav Tautas saimniecības, bet ir tikai Bizness un Makroekonomika. Ja tā strikti skatāmies uz mūsu vēsturi, tad no 13.gs., kopš jūdeo-hristiešu krustneši un ādamiešu tirgotāji mūs okupēja un kolonizēja, mums vairs nav šīs - Tautas saimniecības. Jā, mums Cariskās Rossijas laikā ir bijušas augsti attīstītas industriālas trīs guberņas, mums ir bijusi industriāla republika PSRS laikos, bet nekad tā nebija Tautas saimniecība. Līdz ar atmodu 1990.gadā, visiem mums radās Cerība, ka, balstoties uz brīvvalsts laika un okupācijas režīma atstāto infrastruktūru, mēs ātri – dažos gados, būsim turpat, kur bijām 20.gs. pirmajā pusē – viena no industriāli attīstītākām un izglītotākām valstīm Eiropā (izglītībā mūs Eiropā apsteidza tikai Somija), turklāt viss šis labums kalpos mums pašiem, bet nevis kādiem okupantiem! Bet pie mums, pateicoties jaunajiem kangariem, daudziem trimdas latviešiem un vecai nomenklatūrai, notika totālā valsts nozagšana. Latvija drīzi vien atkal tika okupēta, visa industriālā struktūra tika strauji prihvatizēta, notirgota vai iznīcināta.
Latvijā Tautsaimniecība, kā vietējos resursos balstīta pašregulējoša sistēma, šajos pēdējos gadu desmitos tā arī nav radīta. Bet radīts ir Monstrs - alkatīgs peļņas bizness, visliktākajā šī vārda nozīmē, par ko liecināja Zolitūdes traģēdija.
Pēc Pasaules Jaunās Kārtības De-industrializācijas projekta, visa industriālā bāze speciāli tika izpostīta. Ļoti ātrā tempā tika radīts pseido haoss un visa okupācijas laika - sociālistiskā valsts saimniecība tika demontēta. Jā, protams, tas tika izdarīts speciāli un pildot pavēles, atbilstoši Pasaules Jaunā Projekta vadītāju iecerēm. Bet tas nemazina to cilvēku atbildību, kuri to izdarīja. De-industrializācija un lauku dzīvesveida iznīcināšana līdztekus de-populācijai bija prioritāra lieta. Kolhozi un sovhozi, protams, bija likvidējami, un nacionalizētā zeme, kūtis, šķūņi, augļu dārzi bija jāatdod īpašniekiem, bet viss tika darīts, lai zemniecība neizveidotos. Paralēli visam šim procesam, alkatīgie ierēdņi – kompradori iztirgoja Tautas kopīpašumu un Tautas kopīgos dabiskos resursus. Mēs visi zinām, ka jau ap 2000.gadu Pasaules Banka secināja, ka Latvijas valsts ir nozagta. Jā 10 gados veikli nozagta, turklāt šobrīd tā vēl ir apķīlāta par daudziem miljardiem eiro, kurus paaudzēm neviens nevarēs apmaksāt. Valsts aparāts jau ir paverdzinājis nākamās paaudzes, kuras vēl pat nav piedzimušas. Tauta ir nonākusi parādu gūstā, kā rezultātā tā bēg no Latvijas. Protams, patiesībā par valsts parādiem ir personīgi atbildīgi visi tie, kuri šos parādus aizņēmās un uz parādzīmēm parakstījās. Kā viņi tos atdos – tā ir viņu problēma.
Tagad, kad tautsaimniecība ir likvidēta, pastāv jaunas prioritātes. Pirmkārt - bērnu un pieaugušo skološanas sistēmas aizstāšana ar zombēšanas jeb debilizēšanas „izglītības” sistēmu. Otrkārt - policejiskas valsts izveide ar militāristisku, totalitāru uzraudzības, kontroles un sodīšanas režīmu (prioritāte – Liepājas cietums, kurš esot domāts galvenokārt grāmatvežiem un aplokšņu algu devējiem-ņēmējiem). Tādas valsts izveide, kurā viss tiek kontrolēts un sabiedrība pārvēršas par vajāto sabiedrību. Veselības aizsardzības sistēma tiek pārvērsta par Veselības iznīcināšanas sistēmu, kurai kapakmeni uzliks banksteru izgudrotā obligātā veselības apdrošināšana.
Investori - Kolonizatori
Jau ar pirmajiem neatkarības gadiem Latvijas saimnieciskā pārvaldība strauji nonāca, pirmkārt - iekšējo kolonizatoru: nomenklatūras un bandītisko grupējumu rokās un, otrkārt - ārējo - svešzemnieku kolonizatoru un viņu iecelto administratoru rokās. Pat vēl šodien daži Latvijas valdības ministri - kompradori braukā apkārt pa Pasauli un meklē jaunus kolonizatorus, kurus tagad pārdēvējuši par ārvalstu investoriem. Tas arī ir viens no manipulējamiem terminiem – INVESTORS. Tas nav nekas cits, kā jaunā frakā ietērpts kolonizators. Ministri un deputāti visā Pasaulē bazūnē: „ Ei, kolonizatori, nāciet uz Latviju, te ir lētais vergu darbaspēks.” Pat kultūras ministre aizlido uz „tuvo” Austrāliju meklēt kolonizatorus un notirgot kādu tautas dziesmu.
Uzņēmēji un Biznesmeņi
Protams, tā strikti nodalīt uzņēmēju no biznesmeņa ir grūti. Patiesi uzņēmēji jāmeklē ar lielo lupu - sistēma nepieļauj viņu izdzīvošanu. Bet pārsvarā mums ir biznesmeņi, jo ne jau visi pašmāju t.s. „uzņēmēji” ir dārgakmeņi. Sistēma tika radīta tāda, ka pat godīgam cilvēkam bija „jāsasmērējas”, un līdz ar to viņš kļuva manipulējams. Rakstu - tā saucamie, jo pat virspusējs audits uzrāda daudziem uzņēmumiem to kriminālo (bandītisko un prihvatizatorisko) izcelsmi. Kolonizatoru un krimi-uzņēmēju raksturīgākā iezīme ir tā, ka viņi apzog paši sevi un apzog savus strādniekus – pārvēršot viņus par modernajiem vergiem.
Tautsaimniecība kā komplekss
Ja runājam par Tautsaimniecību, tad visupirms - tā ir saimniecisks komplekss, kurā katrai struktūrai jāstrādā harmonijā ar citām. Latvijas Republikā pēdējos gadu desmitus nav ne miņas no Tautsaimniecības, bet ir tikai kaut kādi niecīgi fragmenti un tukšumi, kurus vairumā ir aizpildījis bizness. Latvija ir izpostīta vairāk kā pēc Otrā Pasaules kara, un politekonomisko bēgļu ir vairāk kā abos Pasaules karos kopā (oficiāli 350 000, bet neatkarīgā statistika lēš, ka virs 500 000 cilvēku, bet 2016.gadā, pēc ANO datiem, oficiāli no saldās dzīves un Veiksmes stāsta no Latvijas ir aizbēguši 14 146 cilvēki - praktiski visi darbspējīgā vecumā (katru gadu no Latvijas pazūd vismaz viena Valmiera vai Cēsis), nomiruši 28 448, piedzimuši 19 467, pašnāvībās aiziet bojā divreiz vairāk cilvēku kā autokatastrofās (no kurām daudzas arī ir pašnāvības). Izrādās, ka paš-deportējušies no Latvijas sūta saviem radiem un draugiem apmēram 500 miljoni eiro gadā (neskaitot, ko atved kabatā). Bet tas nav viss, Latvijas lumpen-birokrāti izceļas ar savu asprātību un nolēmuši iekšējās okupācijas politiku savietot ar imperiālistisko. Jau tā, bez Tautas piekrišanas, Latvijas valsts aparāts ir aizsūtījis Latvijas karavīrus okupācijas karos Mali, Afganistānā un Irākā - ar to bija par maz - VID nolēma paņemt nodokļus no citu valstu pilsoņiem un savējiem, ja tie Režīma spiesti pašdeportējušies uz ārzemēm. Ja kāds sūta dzīvības uzturēšanas palīdzības naudu kādam draugam, kaimiņam, pastniekam, kurš aiznes šo naudu tiem, kuri nevar aizstaigāt uz bankomātu, tad viņam uzliek 23% nodokli. To ir iesaukuši par „Neradinieku nodokli”. Pirmkārt, tas ir netikumības kalngals. Otrkārt, tas cilvēks jau ir apmaksājis nodokli savā valstī, un tā ir otrreizējā aplikšana – dubultnodoklis. Treškārt, tā ir ekspansionistiskā imperiālistiskā politika un darbība, citas valsts pilsoņu aplikšana ar savas valsts nodokļiem. Lūk, i iekarot nemaz nevajadzēja, no tālienes aplika svešzemniekus ar nodokli. Bet no otras puses, šis pasākums klasiski ieguļas Pasaules Jaunās Kārtības de-populācijas programmā. Cinisma augstākais kalngals.
Vēlreiz par prioritātēm
Latvijas tautsaimniecība man atgādina kaut kādu uzsprāgušu riepu, kuras driskas mētājas pa lielceļa malām, pa kuru traucas kolonizatoru „fūres”. Tikai plānā galdiņa urbēji var vispār runāt par prioritātēm Tautsaimniecībā. Nevar runāt tāpēc, ka Tautsaimniecība ir Sistēma, tai ir jāstrādā kā vienotam veselumam, tajā, pēc definīcijas, nevar būt prioritātes. Piemēram, ja jūs par daudz tērēsiet valsts Aizsardzībai, jūs tautu novedīsiet badā un valsti bankrotā. Visiem ir labi zināms, ka pie 9% tēriņa no tautas kopbudžeta aizsardzībai, principā valstij ir jānobankrotē – jāiet bojā. Kāpēc? Tāpēc, ka Tautsaimniecība kā Sistēma tādu slogu nevar izturēt. Valsts aizsardzības sistēma, ja nav kara draudu, ir milzu luksus lieta, kuru var atļauties tikai imperiālistiskas valstis, kuras izdevumus kompensē ar laupījumiem. Bet šādās valstīs aizsardzības budžets pāraug militārisma budžetā, ar mērķi vēl kādu iekarot. Valstisti-militāristi speciāli rada šķietamus kara draudus, kaut vai no Marsa kāds uzbruks, un tik eļļo ar tautas naudu savu militāristu mašīnu. Tautas valstī pastāv Paš-aizsardzības, nevis Kara paradigma Jēdzienus Kara jeb Valsts aizsardzība un Pašaizsardzība, kuri ir ļoti dažādi, skatīsim atbilstošā sadaļā, tikai uzsvēršu, ka pašaizsardzība sākas no jums paša, jūsu sētas, pagasta, novada, pilsētas. katram suverēnam jābūt vienlīdzīgām tiesībām uz varu, bagātību un ieročiem. Viss notiek kā Aizspogulijā un mēs kā mēnessērdzīgie klīstam pa savas Tautas kapsētu.
Lai jūs varētu saskatīt tās kardinālās atšķirības, faktiski pretpolus, mēģināšu konspektīvi salīdzināt esošo BIZNESA paradigmu un jauno, manis izstrādāto, TAUTAS SAIMNIEKA paradigmu.
Tautsaimniecības paradigma pret šodienas Biznesa paradigmu
Tautsaimniecība vs (versus - pret) Biznesu
Jēdziens “Paradigma” nozīmē – konceptuāla pamatsistēma un pamatmodelis uztverei, domāšanai, pasaules redzējumam, uzvedībai, lietu un problēmu risināšanai. Tā nav vienkārši koncepcija vai doktrīna, bet to veido teorētisko pamatatziņu kopums, daudzu sistēmisko koncepciju un doktrīnu teorētiska Sistēma un pielietojuma Modelis. Mainoties paradigmai, mainās viss pasauluzskats un tā atspoguļojums jūsu domāšanā, lēmumu pieņemšanā un uzvedībā. Paradigmu maiņa ir unikāls un vēsturiski nozīmīgs notikums, kad notiek vērtību pārorientācija par 180 grādiem, mainās mērs un lietu kvalitāte. Piemēram, jauno, manis piedāvāto Kultūras paradigmu var izteikt vienā teikumā - pāreja no „Skatītāju kultūras”, kuru diktē ierēdņi un kultūrtrēģeri, uz pašorganizētu – Paškultūru. Vai cits piemērs – arī manis piedāvātā paradigmas maiņa Izglītības sistēmā – no Skološanas un zombēšanas paradigmas uz Paš-noteiktu un Paš-orientētu izglītības sistēmu. Šo manis piedāvāto tautsaimniecības paradigmu varētu nosaukt par Paš-aktivizētu jeb Paš-ierosmes saimniecisko paradigmu, atbilstoši Dieva dotajiem talantiem un katra cilvēka Darmai.
Tautas Saimnieka paradigma ir vērsta uz to, ka Latvijai ir jāpārveidojas par pašnoteiktu, pašpietiekamu un maksimāli pašnodrošinātu Tautas valsti ar Tautvaldību – Tautas paš-pārvaldītu valsti (tikai ne par Demokrātisku Republiku).
Jaunā paradigma prasa pāreju uz pilnīgi jaunu domāšanu, zombēšanas izbeigšanu un dzīves de-komercializāciju. Ārkārtīgi svarīgi ir saprast to, ka masu patēriņa kultūras veidošanā ļoti liela loma ir Reklāmai. Jāsaprot, ka reklāma tautas kopīpašuma informācijas līdzekļos, kā jebkura garīgā vardarbība, ir aizliedzama. Reklāma savā dziļākā būtībā ir vardarbība pār prātu un apziņu. Bērnu izmantošana reklāmai jau ir krimināla lieta un ir aizliedzama jebkuros Masu Manipulācijas Līdzekļos. Reklāma par lietām ir jānošķir no zināšanām par lietām, tas nav viens un tas pats. Tieši tāpat ir jānošķir Informācija par lietām, parādībām un notikumiem no Reklāmas. Labs piemērs ir žurnālistika un ideoloģiskā propaganda, to jau mēs katrs protams atšķirt.
Tautas kopbudžets ir jāveido tieši tāpat kā ģimenes budžets - cik nopelnīsim, ko varam atļauties un ko nevaram atļauties. Savstarpēji ciemsētas vai pagasta kopienā jāvienojas – mums ir, teiksim, tik un tik naudas, ko mēs esam ar mieru izdot konkrētām vajadzībām, bet tik un tik naudas varam tērēt valsts aparātam. Piemēram, vai, atrodoties Eiropas Savienības impērijas sastāvā, mēs varam atļauties uzturēt un vai mums pašreiz tur ir vajadzīgas vēstniecības, varbūt labāk izveidosim konsulātus tajās valstīs, uz kurām ir deportējušies tautieši. Vai mums pašlaik ir vajadzīga prezidenta institūcija, būsim bagāti, ja gribēsim – ievēlēsim mēs sev arī karali uz četriem vai astoņiem gadiem. Latvijas Republikas Augstākās Padomes laikā tādas prezidenta institūcijas nebija, un vai sliktāk dzīvojām arī bez tās? Visu nosaka maka biezums, bet tā pilnību rada tikai Darbs, nevis nodokļi. Lai būtu nauda - ir jāstrādā, nevis kāds jāapliek ar mesliem.
Vēlreiz – Valsts aparātam nedrīkst dot pārvaldīt Tautas kopīgo Naudu – budžetu. Tautai no pašas pārvaldītās kopnaudas jāapmaksā tikai Valsts aparāta konkrētie pakalpojumi. Ja kāds ierēdnis netiek galā ar saviem darbiem, lai iet bekot pa meža taku ar vilka pasi. Autentiskā jeb pašpietiekamā kultūra vs „Lielveikala ratiņu” kultūru (masu patēriņa kultūru)
Šodienas Biznesa paradigma ir radījusi Masu patērētāju sabiedrību un tai atbilstošu preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Mēs faktiski dzīvojam pēc industriālistu-monopolistu speciāli izstrādāta lielprojekta, esam novesti „Lielveikala ratiņu kultūrā” jeb Masu patēriņa kultūrā, vai varam arī teikt - bezkultūrā un tikumiskā pagrimumā. Neatņemama masu kultūras sastāvdaļa ir jau pieminētā preču, pakalpojumu uzbāzīgā Reklāma, kura faktiski „iesmērē” kādu neejošu preci vai pakalpojumu. Tā ir neīstā deficīta un atkarības radīšana. Industriālisti par galveno upuri šai kultūrai ir izvēlējušies – bērnus. Domāšana vienkārša un plakana, vecāki bērniem neatteiks, jārada tikai attiecīga reklāma un upurjēri nobrieduši – Pirkumam. Gan bērniem, gan pieaugušajam vajag tikai radīt „Mākslīgo nepieciešamību”, kaut gan tā prece nemaz tik nepieciešama nav, vai jau līdzīga ir mājās vai darbā, bet ar masu manipulācijas līdzekļu palīdzību notiek manipulācija ar pircēja domāšanu. Tas pats sakāms par bēdīgi slaveno Modes industriju – tā ir tik rafinēta krāpšanās, ka pat grūti ar vēl ko citu to salīdzināt.
Ko mēs varam likt pretī „patēriņa kultūrai”? Esmu to nosaucis par Autentisko saimniecisko paškultūru, kurai pamatā ir jūsu patiesā oriģinālā, jums piederošā un piemītošā - autentiskā nepieciešamība – ar to es saprotu to nepieciešamo, kas ir konkrēti jums vajadzīgs ikdienā un jūsu patības uzturēšanai. Jūs pats esat mērs, ar kuru lietu nepieciešamība tiek izvērtēta - vai tā jums vispār ir vajadzīga, nekādā gadījumā neskatoties – vai tas ir vai nav kaimiņam vai darba biedram. Šī konceptuālā pārslēgšanās radīs milzu nepieciešamību pēc moderniem Amatniekiem – amata meistariem šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Tas ir tā kā uzbūvēt sev - sev piemērotu automobili, māju, kādu tev pašam vajag, tavai lielģimenei, nevis kādu sērijveida kā „vidējam latvietim”. Tas ir tieši tāpat, kā nevar būt slimnīcā vidējā temperatūra slimniekam. Garīgās vērtības vs Materiālajām vērtībām Es demagoģiski neaicināšu mīlēt Ješua un viņa radus, pagriezt otru vaigu, kad pa vienu sit, un staigāt ar pliku dibenu. Ne par to tas jautājums, bet gan par prioritātēm dzīvē. Šodienas dzīve ir mērķtiecīgi komercializēta, visur valda biznesa (ekonomiskie motīvi) un materiālās vērtības, nevis prāta, bet mantas pieauguma progress kā kritērijs, visu nosaka saražoto produktu daudzums un saturs, eksports un imports. Pretī liekam – garīgās un tikumiskās vērtības. Mums jāveido tāda situācija, ka garīgās vērtības apziņā prevalē jeb pārsniedz materiālās vērtības. Protams, ir jābūt materiālai pietiekamībai, bet vēl traģiskāk, ja prāta pietrūkst, emociju pietrūkst. Tikai nevajadzētu jaukt askētisko pieticību ar pietiekamību. Lietas un procesi ir jāpārzina - jāsaprot, ka Process ir tikpat svarīgs kā Rezultāts. Nav tik svarīgi, ko jūs darāt, bet kā jūs darāt un, ka darāt to apzināti. Brīvcilvēks vs Moderno vergu jeb Nodokļcilvēku Šodien visi cilvēki ir pārvērsti par nodokļcilvēkiem jeb jaunvārdā - Sociāliem cilvēkiem, kuri atbilst kādas svešvaras okupācijas režīma principiem un tā saucamā „stacionārā bandīta valsts” doktrīnai. Nodokļi ir bandītiska Tautas aplaupīšana. Ar nodokļu palīdzību nopelnītā nauda tiek vardarbīgi atņemta, atstājot kabatasnaudu zobu pastai, ķemmītei un piespraudēm (piespraust paziņojums pie reklāmas staba sevis izpārdošanai kādam vergturim). Naudu atņem - daļēji jau automātiski, tas ir darbņēmēja kantoris (priekš valsts aparāta vajadzībām), daļēji liek pašam samaksāt, daļēji ar un caur pakalpojumiem, daļēji ar tarifiem, un ļoti daudz atņem ar pirkuma un satiksmes nodokļiem. Ar nodokļiem īstenībā jūs tiekat aplikti vairākkārtīgi, plus vēl ar dažādiem maksājumiem par lietām, kuras jūs īstenībā jau esat apmaksājis. Piemēram, jūs aizejat pie kāda ierēdņa, kurš jau tā tiek uzturēts par jūsu naudu, bet viņš vēl paprasa samaksāt par viņa izsniegto papīreli. Principā vairāk kā simts veidos jūs aplaupa un apzog. Valsts aparāts iedomājas, ka cilvēki ir slaucama govs, kuru var slaukt un slaukt, bet, ka tai ēst vajag, to tas nevar aizdomāties. Monarhijās un sultanātos jūs piederat monarham ar visu savu kreklu un čībām, viņam pieder viss, monarhu-korpokrātu valstīs un korpokrātijas valstīs - kā modernais vergs, ideoloģiskajās valstīs - marksisma (t.sk. sociālisma, komunisma), nacisma, fašisma, nacionālsociālisma, politiskā cionisma valstīs - kā valsts vergs. Pretī liekam – brīvcilvēku, kurš strādā un par padarīto darbu saņem pilnu samaksu. Pats apmaksā savus izdevumus, pats sedz savus tēriņus un ar citiem suverēniem vienojas par kopbudžeta apmēriem un izmēriem un naudas tērēšanas programmu kopīgiem pasākumiem, pats krāj vai nekrāj sev pensiju (ja vēlas). Brīvcilvēku Tautas saimniecības apstākļos nevienam nekur nav jāatskaitās - cik jums ir nauda, kur jūs dabūjāt naudu, un kur un kā jūs to tērējat. Kāpēc? Tāpēc, ka valstī, kur augstākā vara pieder Tautai, jūs neesat vergs, jo tikai vergam ir jāatskaitās par katru sentu vai centu. Dievs ir jums devis dabiskās tiesības uz Brīvību. Vienīgais, kas jūs varētu būt - savu iegribu vergs.
Tikumisks Darbs vs Vergu darbu un „darbvietām”
Bezdarbs un bezdarbnieku armija ir valstiski speciāli radīta armija alkatīgā privātā un valstiskā biznesa interesēs. Šobrīd cilvēkiem jāmeklē darbs un darbavietas, jācīnās ar Sistēmas speciāli un mērķtiecīgi radīto bezdarbu. Bet tā vispār ir absurda situācija, ka kādam nav darba. Kā tas vispār ir iespējams? Izrādās, ka mērķtiecīgi organizējot, var pat panākt bezdarba situāciju un uzturēt darba rezervju armiju. Visu var, ja labi grib. Pirmkārt jau, vajag sadzīt cilvēkus pilsētās, un tad jau ielu slīpētāju bari augs kā sēnes, otrkārt - vajag izvest de-industrializāciju un lieta darīta – Pūlis būs pie slēgtās rūpnīcas vārtiem. Valsts „gādā” vai izliekas, ka gādā darbavietas. Cilvēki ir resursi, darbaļaudis un darba kapitāls. Latvijas valstiskie kompradori visā Pasaulē slavina Latviju kā lētā verga darbaspēka valsti. Cilvēka dzīves jēga – vergot kādam Labuma guvējam - Beneficiāram (korpokrātiem, kleptokrātiem, valsts aparātam, banksteriem, gangsteriem).
Pretī liekam – Darbs ir cilvēka tikums un cilvēka talantības piepildījums, dzīves jēgas piepildījums. Tas ir Darbs savā, savas ģimenes labā, atbilstoši spējām, prasmei, kuru mūža garumā var mainīt, papildināt, apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Darbā vienmēr ir radošuma un savas patības izpausmes iespējas. Verga eksistences darbs ir aizstājams ar Brīcilvēka brīvas izvēles darbu.
Paš-aktualizēšanās vs Hierarhiju
Biznesa paradigmas valstī valda biznesa – korporatokrātijas un valstisma birokrātiskā hierarhiskā struktūra. Priekšnieks virs priekšnieka, direktors un direktora vietnieki, un tā līdz dažiem strādājošiem apakšā. Ļoti klasiski tas redzams jebkuras ministrijas struktūrā. Tās vadības pamatā ir koruptīvā un konspiratīvā manipulācija ar algām gan valstiskajā (vietnieki, vietnieku vietnieki, padomnieki, utt.), gan korporāciju biznesā. Galvenie hierarhisko attiecību uzturēšanas pamatprincipi ir: baiļu iedzīšana (kaktā iedzītā trusīša princips), disciplīna un „pātagas un burkāna” metode. Algas patiesie apmēri, protams, ir koruptīvais noslēpums. Hierarhijas struktūru uztur Beneficiāra mērķis, t.i. - alkatīga maksimāla peļņa, ierēdņu un darbinieku koruptīvā sistēma (piemēram, slavenais VID Astoņkājis) un valstiskā Ēnu ekonomika. Korporācijās nav mazāk birokrātijas kā valsts aparātā. Valsts aparāts ir biznesmenis šī vārda visļaunākajā nozīmē.
Pretī liekam – paš-aktualizēšanos darbam un strādājošo līdzdalību, kopīgus mērķus ar citiem strādājošiem un konsensu lēmumu pieņemšanu. Visi ir partneri, tkai katram ir savas funkcijas - nevis viens otram uz kakla sēdoša priekšnieku ķēde, nevis plēsoņu darvinistiskā bioloģiskās barošanās ķēde. Goda postenis vs Koruptīvo Algu korporācijā un Valsts aparātā Visas tā lielās algas ir vienkārši prasta, plakana korupcija. Pretī liekam Goda tikumu. Jau Latvijas brīvvalsts laikā (lai gan valstī masoni valdīja) kooperatīvu priekšsēdētāju postenis bija Goda postenis un algu par to nemaksāja. Un kāda cīņa bija par šo posteni, daudz lielāka kā tagad par posteni ar milzu algu. Visās padomēs – vai tā ir Tautsaimniecības, vai Kultūras, vai Zemes, vai Latvijas Tautas Padomē – visur tam jābūt Goda darbam, par kuru neviens neko nemaksā, bet ja labi padarīts – tad godina, ja slikti - tad ar kaunu padzen. Homo Sapiens Sapiens vs Homo Faber Šodienas cilvēks ir kļuvis par Homo Faber (strādājošais profesionālais vergcilvēks), viņš identificējas ar savu darbu. Tas ir katra vergtura sapnis, to paredz arī Pasaules Jaunā Kārtība – katram sava specializācija. Viņi to diži nosaukuši – profesijas. Kādas tad ir tās profesijas: asenizators, politiķis, kurpnieks, galdnieks, zinātnieks, drēbnieks, dārznieks, „plānā galdiņa urbējs”, viesmīlis (mīl viesus), dejotājs, gleznotājs, vijolnieks, beķeris, bokseris utt. Vai cits piemērs - viens pienes naglu, otrs dzen naglu, trešais pieliec naglu, ceturtais aizšpaktelē naglas bedrīti. Šādu Homo Faber paredz arī Boloņas izglītības sistēma. Cilvēku specializācija paaudzēs ir ļoti labi redzama Sindijā, bet tas pats arī Rietumeiropā un pie mums Centrāleiropā. Verdziņu gatavošanai tiek atklātas arvien jaunas arodskolas, kad nenobriedušais bērns jau tiek „specializēts” kādā aprobežotībā un norobežotībā no citām dzīves sfērām, prasmēm, domām un priekiem. Globalizatoru Pasaules Jaunās Kārtības projekts paredz vulgāro darvinistisko evolūciju – Homo Sapiens Sapiens > Homos Sapiens > Homo Faber > Homo Transhumanoīds (Pēc-cilvēks). Pretī liekam Homo Sapiens Sapiens (tulk. Sapiens - gudrs), radoši domājošs, ar sirds gudrību apveltīts cilvēks, kurš atšķiras no parastā Homo Sapiens ar savu radošumu, jo viņš ir kreatīvais jeb radošais cilvēks. Katram cilvēkam ir jāveic Universālais apmācības un audzināšanas cikls, tikai tad viņš var sākt specializēties, bet ne tik daudz un dziļi, ka nespēs pārvarēt profesijas barjeru. Izvēles laika modelis vs Darba laika modeli jeb Reglamentēto darba laiku Obligātais Darba laiks ir specifisks vergturu izgudrojums, lai varētu aizņemt visu jūsu dzīves laiku, aprēķinot tā, ka jums neatliek laika sev un ģimenei. Jums jāstrādā tik un tik stundas, no pulksten tikiem līdz tikiem. Ļoti viltīgs izgudrojums! Vergturi vienmēr centās reglamentēt un kontrolēt vergu darba un atpūtas laiku un visu dzīvi. Pretī liekam – izvēles laiku, pilnīgi brīvo darba laiku, sabalansēto un saskaņoto laiku ar citiem, ja kāds kopdarbs veicams. Nekādas verdzības, katrs cilvēks bioloģiski ir savādāks, tā kā nav divu vienādu pirkstu nospiedumu, tā arī nav līdzīgu cilvēku. Ja jūs iesiet pret savu bioloģisko dabu, vienkārši dzīvosiet stresā un konfliktā ar savu darmu (dharmu). Pilna Samaksa par padarīto vs Verga algas modeli
Šis modelis ir viens no šodienas Biznesa paradigmas stūrakmeņiem. Lozungs skan: „Nost ar Samaksu par darbu”. Šodien padarītais darbs netiek apmaksāts, bet faktiski tiek izsniegts pabalsts, kuru vēl papildus apkrauj ar mākslīgi radītiem nodokļiem. Tāds ir Algas verga liktenis. Faktiski tā ir tā pati slēptā verdzība. Verga darba samaksas sistēma (vergturim piederēja arī verga nopelnītā nauda un manta) tika aizstāta ar Gada algas, Mēnešalgas vai Nedēļas algas sistēmu. Savā laikā ASV plantācijās līdzās klasiskajiem vergiem (vergs kā kustams īpašums – kustamā manta) parādījās „algu vergi”. Līdzīga situācija jau bija Romas impērijā, kad līdzās parastajiem vergiem strādāja laukstrādnieki par algu, un pēdējie bija vergturim ienesīgāki. Rezultātā vecie vergu plantatori sāka nīkuļot, jo lielfermeri ar algu vergiem tos izkonkurēja ar savu produktivitāti. Kā tāda pārejas forma bija arī nomasvergi, it sevišķi sezonāliem darbiem. Vergu iznomāšana kļuva populāra un ienesīga vergu iznomātājam un nomniekam. Algas vergs – tas bija atrisinājums daudzām vergturu galvas sāpēm. Vergs kā kustama lieta bija jāuztur, jādziedina, jāapģērbj, jāskolo – vārdu sakot, jāaprūpē. Daudz izdevīgāk bija viņam kaut kādu naudu iedot – algas veidā, un tādejādi pārveidot par Algas vergu. Algas apmērus, protams, industriālists vai banksters, vai tirgonis, vai valstists (valsts vergu turētājs) alkatīgi noteica pats, lai tikai peļņas maks piebriest lielāks. Algas izmērs bija un ir aptuveni 10% no nopelnītā. Otra fenomenālā ideja bija, lai tas „darba lops” – algas vergs, no šiem 10% pats arī uztur savu sociālo dzīvi un savu aprūpi. Viņi radīja veselu Nodokļu nepieciešamības ļaunprātīgo ideoloģiju. Ideja bija - jau tā aplaupīto un apzagto aplaupīt vai apzagt vēl ar nodokļiem.
Domājat, ka tauta šai sistēmai piekrita? Nebūt nē! ASV jau 19.gs daudzviet notika sacelšanās pret alkatīgajiem industriālistiem, parasti šīs sacelšanās beidzās ar strādnieku apšaušanu. Industriālisti izvērsa asiņainu izrēķināšanos pret protestētājiem, daudzviet notika ilgstošas sacelšanās, kamēr ar valsts varas palīdzību tās tika apspiestas, un jebkura cilvēku pretošanās algu verdzības ieviešanai tika salauzta, visas cilvēku prasības pēc taisnīgas dzīves un atbilstoša ienākuma sadalījuma izkūpēja vējā, un ar laiku cilvēki samierinājās ar šo jauno verdzības modeli. Pretī liekam - samaksu par reāli padarīto darbu. Darba ritms ir pilnīgi mainīgs lielums un ir katra paša izvēle. Ne valstij, ne kādiem industriālistiem, ne banksteriem nav tiesības no jums ieturēt nevienu santīmu, tā ir jūsu nauda un jūs ar to varat darīt, kas jums ienāk prātā. Neviens nedrīkst skatīties jūsu maciņā, cik tur ir naudas, nekādas algas un nodokļi no tās, vienkārši bezierunu samaksa par padarīto, neatkarīgi no tā, vai tas ir garīgais vai fiziskais darbs. Darba samaksas modelis ir cilvēces laikā izkristalizējies un starpība var būt 1:6, dažos reģionos tā ir bijusi 1:10. Tā ir starpība starp zemāko un augstāko samaksu. Bet desmit jau ir ļoti liela starpība. Nevar viens strādāt par desmit un saņemt desmit reizes vairāk, bet vēsturiski izkristalizējās, ka komplicētāka darba veicējs saņem tomēr vairāk nekā primitīva darba darītājs. Teiksim, zāģeris saņem lielāku samaksu nekā baļķa nesējs, domāju, ka tas ir taisnīgi un atbilst darba specifikai. Es nepropagandēju nekādu sociālismu vai komunismu, kur visi ir nabagi, vienkārši tajos laikos, kad mēs nebijām okupēti, kažokā nebija sociālie parazīti (tie tur nevarēja būt, jo to nepieļāva sociālā iekārta), tad atšķirība bija neliela un, varam teikt, nebija bagāto un nabago, kā tagad, kad atšķirība ir pat Viens pret Miljonu, Miljardu, bet dažiem pat Triljonu. Jūs domājat, ka viņš triljonreižu vairāk strādā, nē - viņš vienkārši jūs un vēl daudzus citus apzog. Paša-aktualizēšanās un kooperācija vs Bizness ir bizness Biznesa paradigmas dzinējspēks ir agresija, sacensība, mākslīgā konkurence, katru nakti redzēt savu sāncensi „baltās čībiņas”, pretinieka ķeblīša kāju iezāģēšana. Visas emocijas, viss sentiments tiek izkvēpināts ar liesmu metēju. Pretī liekam – katra paša aktualizēšanos-aktivizēšanos darbam, kuram neviena valstiska struktūra nevar traucēt, uzlikt jelkādus nodokļus un ierobežot jūsu aktivitātes. Ārkārtīgi svarīga ir savstarpējā kooperācija (ne kādā gadījumā ar valsti vai vietvaldību – tā nav viņu funkcija), ļoti svarīgas ir cilvēciskās vērtības, katrs ir uzvarētājs – nav un nevar būt darbā zaudējušo. Darbs kā „Spēle” un Tikums vs Verga darbu jeb Homo Ludens vs Homo Faber Šodienas biznesa paradigmā tikai retajam nodarbošanās sakrīt ar darbinteresēm, ar darbu, kurš patīk, bet dažiem pat sakrīt ar vaļasprieku (hobiju). Lielākā daļa cilvēku strādā savu eksistences darbu un to savietot ar darbinteresi nav iespējams. Tā ir sava veida garīgā varmācība. Tā ir vardarbība pret jums, pret jūsu dzīvi. Rakstu „Spēle” pēdiņās, ar to saprotot šo jēdzienu plašā - filozofiskā nozīmē. Pretī liekam Homo Ludens un Darbaprieku. Homo Sapiens Sapiens sevī ietilpina arī Homo Ludens, kaut gan daudzi pētnieki to izdala kā atsevišķu tipu. Ar brīvo „spēļu” cilvēku jāsaprot kultūras cilvēks un kultūra kā cilvēka dzīves „spēles” process un rezultāts. Mēs sakām: Dzīve kā brīvais teātris, nevis teātris dzīvē. Cilvēkam jābūt vispusīgam – universālam. Katram, protams, ir Dieva dotais talants, bet nevar būt tā, kā sienāzim - visu vasaru nospēlē uz vijoles un ziemu jāmirst badā. Katram vajag attīstīt savu talantu, bet nevar kļūt par plānā galdiņa urbēju, neprast noturēt zobenu, salabot slēdzeni, apmainīt drošinātājus, iedzīt naglu, uzrakstīt sacerējumu un Ziemsvētes apsveikumu. Fiziskajā kultūrā ir labs piemērs – modernā pieccīņa: šaušana, paukošana, peldēšana, jāšana ar zirgu, skriešana. Pielieciet fiziskai kultūrai klāt šādu plašu garīgās kultūras spektru un prasmīgo cilvēku, kuram visur ir „zelta rokas”, un jūs iegūsiet patiesu Homo Sapiens Sapiens. Mums dzīvē ir nepieciešama ne pieccīņa, bet „simtcīņa”. Mājas Saimnieces vs „Fabrikas meitenēm”
Mājas Saimnieces – tās ir brīvās sievietes, kuras audzināja bērnus, uzturēja siltu ģimenes pavardu. Pret šo institūciju asi vērsās 19.gadsimtā, kad notika Otrais Industrializācijas vilnis - Industriālā revolūcija. Fabrikās industriālistiem vajadzēja lēto darbaspēku, kur to ņemt? Viņi atrada ģeniālu risinājumu. Atbilde bija vienkārša - bērni un sievietes jāpārvērš par industrializācijas vergiem, bet šim pasākumam vajadzēja izgudrot skaistu ideoloģisko pamatojumu - kā torti ar putukrējumu noformēt. Šajā laikā strauji tika izplatīta feminisma ideja, kuru pēc industriālistu pasūtījuma bija izstrādājuši sociālās revolūcijas teorētiķi. Bet paralēli bija jārada trūkums ģimenē, lai arī to sievieti aizdzītu uz fabriku. Industriālisti, palielinot peļņu, samazināja algas apmērus vergiem-vīriem un paaugstināja nodokļus. Lieta tika filigrāni nostrādāta! Mājas Saimnieces nevajadzētu jaukt ar Mājkalpotājām (-jiem), kas jau ir kalpa - strādniecības tips, kad jūs kalpojat kādai privātai saimniecībai vai valsts aparātam, kas maz atšķiras no korporatīvā kalpotāja vai kāda kunga sulaiņa. Veselība vs Slimību (Neveselību) Šodienas bizness nemaz nezina, kas ir cilvēka veselība. Anti humānie un anti-sanitārie, neveselīgie darba apstākļi biznesā ir norma. Tas taču ir bizness! Pārdevēja ziemā, vējā, mīnus grādos izdzīta no veikala tirgot preces uz ielas, lai andels sanāk, bet Kungs tikai pa siltā BMW logu kontrolē. Noskatījos, viņai pat sejas krāsa bija mainījusies, un sasalušie pirksti knapi kustējās. Biznesmens taču neies peļņu laist garām. Garās stundas lielveikala kasēs, caurvēji kā gaterī. Hrestomātisks piemērs jau ir kalnrači, kuri kā kurmji rokas pazemē. Cilvēkus pie konveijera pārvērš par šizofrēniķiem – robotiem. Pretī liekam – cilvēciskus darba apstākļus, jo necilvēciskos vispār neviens nevar strādāt, un tātad tādus darbus nevienam nav iespējams veikt. Pavisam vienkārši – preces, kuru ražošana prasa neveselīgus darba apstākļus, tās vispār jāpārstāj ražot, kamēr nav izgudroti veselīgi darba apstākļi. Nevar būt situācija, ka neveselība ir nopērkama par naudu vai lielu naudu. Cilvēka veselībai darbā, otrādi – ir jāuzlabojas; ja tas darbs iedarbojas pretēji, tad tas ir jānomaina ar veselīgiem darba apstākļiem. Neveselīgu profesiju vispār nedrīkst būt! Stabilitāte un drošība vs „kājslauķi” Šodienas darba attiecības ir balstītas uz Bailēm. Jūs pazemos, padzīs no darba, pazeminās algu, atvaļinājumu iedos slapjdraņķa laikā, utt. Jebkurā brīdī jūs varat atrasties uz ielas. Lumpen–birokrāti sevi nodrošinājuši pret izmešanu ar daudziem šķēršļiem un ilgstošu pēcmaksu pēc aiziešanas no darba. Lai arī cik stulbs būtu kāds ierēdnis, no viņa atbrīvoties priekšniekiem ir grūti. Bet vienkāršos ļautiņus var dzenāt kā bumbu futbola laukumā un izmest autā uz neatgriešanos. Protams, jebkura iniciatīva tūlīt tiek apkarota un ir ļoti nevēlama. Pretī liekam – stabilitāti darbā, drošību darbā, domas par pārmaiņām, gribu riskēt, kaut ko jaunu radīt. Attieksme pret darbu kā jūsu pašu uzņēmumu, kā saimnieka attieksme pret savu aprūpējamo. Galvenais vadmotīvs – Darba prieks un prieks par paveikto – rezultātu. Vienalga, vai tas ir māla pods, vai dzejolis, vai izaudzināts bērns. Sadarbība vs Pretpolu ķēdi Šodienas biznesā strādājošie un vadītāji ir pretpoli. It kā viena ķēde, bet poli dažādi, un tāpēc dzirksteļo. Šodien patērētājs nostādīts pret ražotāju, pret tirgotāju, viens pret otru visā ķēdes garumā. Uz pjedestāla uzkāpis direktorēšanās – priekšniekošanas komplekss. Pretī liekam - pārvarētas polaritātes, nav šīs priekšnieka-apakšnieka polaritātes, bet to var pārvarēt tikai ar kopīgiem mērķiem un uzdevumiem.
Dažas Tautsaimniecības pamatnostādnes Tautsaimniecība vs Valsts aparāta biznesu – Valsti kā korporāciju Tautsaimniecība ir jānošķir no valsts aparāta saimniekošanas. Šobrīd Valsts iestādes vada, kontrolē, uzrauga saimniecības nozares. Ja valsts vada, tad tā nav Tautsaimniecība, bet valsts saimniecība. Tautai var būt savi kopīpašumā esošie stratēģiskie uzņēmumi, kurus vada Tautas Sapulces nozīmēti profesionāli izpildnieki. Valsts aparātam par Tautas saimniecību nav nekāda teikšana un noteikšana. Valsts aparāts no Tautsaimniecības ir atdalīts, tieši tāpat kā politiskās partijas un hristīgā baznīca ir atdalīta no valsts. Ar steigu likvidējamas visas tās „saimnieciskās” ministrijas, kā milzu tautas kopnaudas izsūcēj-institūcijas un Tautai kaitīgo likumu ražotājas. Tās visas ir Tautsaimniecību graujošas institūcijas (sk. tālāk tekstā). Līdz ar tām, protams, likvidējamas visas tām pakļautās institūcijas un visupirms jau VID, kuru tautā iesaukuši par jauno „čeku” un veco „opričņinu”. Atcerēsimies, ka Latvijas Republikas Augstākās Padomes laikā tāda iestāde kā Valsts Ieņēmumu Dienests nepastāvēja, tāpat kā nepastāvēja ierēdņu dienests, un zeme atradās cilvēku privātīpašumā. Pretī liekam - Tautsaimniecības kompleksu kā Sistēmu, ar visām parciālām (atsevišķām) struktūrām. Tautsaimniecības izpratnei jānāk kopā ar pašnodrošinātības, pašnoteikšanas, pietiekamības jēdzieniem. Pašnodrošinātībai jābalstās uz vietējiem resursiem, importu jācenšas maksimāli un augsti kvalitatīvi aizstāt ar saviem, no citiem neatkarīgiem, ražojumiem. Privātīpašums vs neo-komunistisko valsts īpašumu Latvijā 1997.gadā tika realizēts, faktiski atjaunots, vecais komunistu sapnis – visas mantas konfiskācija, ekspropriācija un privātīpašuma likvidācija. 6.Saeima pieņēma Nekustamā īpašuma nodokli, un teorētiski, ja 2 mēnešus neesat to samaksājis, jums īpašumu var atņemt. Pretī liekam – privātīpašuma atjaunošanu, kā arī Dieva dotās tiesības uz mājokli. Mājoklis ir jāpasludina kā neaizskarams objekts gan bankām, gan patvaldībām, gan valsts aparātam. Tautas kopmanta vs Valsts aparāta mantu un Kolonizatoru mantu Manta! Cik tas ir aptverošs un reizēm pat daudzu asiņainu karu cēlonis. Neanalizēsim šī jēdziena filozofisko pusi, bet pievērsīsimies Mantas dalīšanai. Kam kas patiesībā pieder. Kas ir Tautas kopīpašums un kas ir Valsts aparāta īpašums. Viss, kas ir uzbūvēts, nopirkts par tautas kopnaudu (tautai atņemto naudu ar nodokļu palīdzību) – tas ir tautas kopīpašums, viss, ko ir iegādājies, aizņēmies Valsts aparāts ir tā īpašums. Ostas, dzelzceļi utt. ir Tautas Kopīpašums (no kura atsevišķi jāizdala pensionāru īpašums), bet valsts parādi virsvalstu „aizdevējiem” ir valsts aparāta īpašums, kurš viņiem arīdzan ir jāatdod aizdevējiem atpakaļ, Tautai gar to nav nekādas daļas. Valsts aparātam pieder viss tas, kas ir uzcelts par impērijas, Eiropas Savienības, līdzekļiem. Tautsaimnieciskā paradigma nepieļauj nekādu partnerību ar valsts aparātu, jo tas būtu tas pats, kā pasakā – līdaka, vēzis un gulbis. Visas šīs partnerības ir vienkārši valsts aparāta iedzīvošanās shēmas uz Tautas rēķina. Zeme Tautas valstī var piederēt tikai Tautai, kura šajā zemē dzīvo. Zeme svešu un citu valstu cilvēkiem nevar piederēt un tāpēc tā ir nacionalizējama. Pensionāru manta vs Valsts aparāta un Kolonizatoru mantu Pensijas ir varmācīgi cilvēkiem atņemta naudu, kuru atpakaļ atdod tikai daļēji. Mūsdienās ir izvērsta rungaiņu propaganda, ka pensionāri jāliek ragaviņās un jāved uz mežu. Kāpēc? Tāpēc, ka bailes ir, ka pensionāri pieprasīs biznesmeņiem un valstistiem dividendes no pensionāru būvētiem uzņēmumiem un celtās infrastruktūras objektiem, pat vēl vairāk - viņi baidās, ka pensionāri pieprasīs viņiem nozagto peļņu no šiem uzņēmumiem. Šodienas sistēmā valsts aparāts voluntāri nosaka pensiju saņemšanas gadus un laiku, un radinieki Pensiju nemanto. Viss viena apzagšana. Pensijām jābūt absolūti brīvprātīgai lietai - ja jūs gribat, jūs atlieciet sev naudu pensijai, kad gribat, tad izņemat. Katrs pats nosaka savu uzkrājumu vai bezuzkrājumu dzīvi, katrs pats ir atbildīgs. Bet, ja būs kāds invalīds, tad sabiedrība no savas kopkases spēs viņus balstīt vajadzīgā brīdī, tik tukša kase jau nebūs, jo nebūs sociālo parazītu, kas tagad to izēd līdz dibenam. Lai sadalītu mantu, vajadzīgs visaptverošs audits un jāsastāda naudas atdošanas grafiks pensionāriem. Pensionāru manta. Pensionāri ir visbagātākie cilvēki Latvijā, tikai viņi tiek nemitīgi aplaupīti Viņiem ir jāsaņem dividendes no visiem viņu laikā uzceltajiem īpašumiem, kurus biznesmeņi nemitīgi izmanto. Kravas dzelzceļš ripo pa pensionāru radīto dzelzceļu, HESi ražo elektrību no pensionāru uzceltajām spēkstacijām. Pilna Latvija ar pensionāru darba periodā celtajiem ceļiem un elektrolīnijām, cauruļvadiem un daudziem citiem objektiem, kuri nes milzu peļņu alkatīgajiem biznesmeņiem un kolonizatoriem, bet pensionāri nesaņem savas dividendes no saviem objektiem. Prihvatizētos īpašums jau nav grūti atdot Tautai atpakaļ, grūtāk ir atrisināt problēmu ar valsts aparāta likvidētajiem objektiem. HESu un TECu saražotā elektroenerģija ir Tautas kopīpašums. Spēkstacijas ir kļuvušas par valsts aparāta un ap to aplipušo parazītu īpašumu, tāpēc tās visas ir nacionalizējamas kā Tautas kopīpašums. Elektroenerģija Tautai ir jāpārdod par pašizmaksas cenu - nevar būt situācija, ka tā kādam nes peļņu. Ja kādam ir kāds vēja ģenerators vai saules baterijas, tas, protams, nav kopīpašums, un viņš to var pārdot, par kādu cenu vien sagribas, ja tikai atradīs pircēju. Principā jau visām lauku sētām ir jāpāriet uz savu lokālo neatkarīgo enerģijas avotu. Suverēna nauda vs Fiat (tukšo) naudu Mēs visi zinām, ka šobrīd pastāv Naudas kults ar visu diev-elku Zelta Bulli. Naudu pielūdz, dievina, naudu „mīl” un naudu nolād. Nauda ir Biznesa asinis un nauda nesmird. Kaut gan fiziski lietota nauda lielos daudzumos drausmīgi smird, tāpat kā rožu eļļa smird pēc zirgāboliem, ja tā ir salieta lielā toverī. Bet tūkstošiem gadus cilvēce dzīvoja bez naudas, un dzīvoja laimīgi. Es negribu uzsākt karagājienu pret naudu kā tādu, tā izrādījās labs maiņas līdzeklis, bet tikai, ja tā ir patiesa nauda, nevis papīriņi, uz kuriem uzrakstīts Solījums. Šobrīd Pasaule ir pārpludināta ar tukšo Fiat naudu (dolāri, eiro, rubļi), Tā ir ar neko nesegti, tukši papīriņi vai digitāli skaitļi ar daudziem cipariem.. Tā vienkārši ir noziedzība un krāpniecība. ASV Federālās rezerves ir banksteru tukšnaudas „drukāšanas” privāta korporācija. Diemžēl šobrīd mēs no viņas esam atkarīgi. Paradigmas maiņa nozīmē šīs nabas saites pārgriešanu. Tā kā ārzemnieki par šiem papīriņiem pārdod savas preces, mēs to pārvēršam „īstā naudā” ar savu darbu un precēm. Pretī liekam savu suverēno naudu. Suverēnā nauda ir nauda, kuru izdod suverēns pret saviem resursiem. Suverēns ir katrs cilvēks, un Tauta arī ir suverēns. Tautai ir sava suverēnā kopnauda, kura iegūta no Tautas kopīpašumā esošiem uzņēmumiem, nomas utt. Katrs pagasts, pilsēta, novads teorētiski var drukāt pats savu naudu, bet tikai - kurš to ņems pretī?! Tā kā drukāšana ir katra brīva izvēle. Cik daudz naudas katrs var drukāt? Tik daudz, cik liels tai ir segums ar resursiem. Kas ir resursi? Tie ir gudrība, prāts, prasmes un dažādi ģeogrāfiskās vides resursi, kā jūsu dīķis ar zivīm, vai arī pagaidām bez zivīm, jūsu iestādītais mežs, augļu dārzs, tīrums, atmata, atauga – viss, kas radīts ar jūsu darbu. Tautas kopresursi ir visa zeme, uz kuras tā dzīvo, ostu vietas, upes un upmalas, ezeri un to piekrastes, ja vien tas ezers nav jūsu pašu izrakts, jūra un jūrmala, purvi utt. Tautas kopīpašums un īpašums kā kopresursi ir visas rūpnīcas, fabrikas, cehi, inženiertīkli, cauruļvadi, ostas, upju ceļi, iegūtā kūdra, HESi un TECi, ielas, laukumi, dzelzceļi, lidlauki, utt. Tauta pret saviem kopresursiem var izdot savu suverēno naudu. Latvijā mēs neiegūstam ne sudrabu, ne zeltu, ne rodiju vai platīnu, tāpēc mēs kā ekvivalentu nevaram izmantot savai suverēnai naudai šos metālus, bet saskaņoties ar jauno zelta standartu mums nāksies jebkurā gadījumā. Bet Latvijas naudai jābūt neatkarīgai no Pasaules imperiālistiskās naudas. Tirdzniecībai ar Ārpasauli mēs noteiksim atbilstošu savas naudas vērtību, balstoties uz resursu un preču salīdzinošām vērtībām. Latvijas un tās reģionālā un lokālā nauda nebūs piesaistīta nevienai svešzemju valūtai (dolāram, eiro, rublim). Tautas Kopkase (pretpols šodienas Latvijas Nacionālai bankai – ECB filiālei) kā Tautas kopīpašums varēs emitēt suverēno naudu un veikt bez komisijas apmaiņu pret citām virsvalstu vai svešvalstu valūtām (arī jauno digitālo naudu – TRN naudu, kurai būs zelta segums). Tā varēs saskaņot Latvijas suverēno naudu ar jauno Pasaules Zelta standartu, bet tas jaunais standarts nevar būt par pamatu mūsu suverēnai naudai. Šobrīd mēs esam grandioza pavērsiena priekšvakarā, kad Pasaulē notiks Pasaules Valūtas Atiestate jeb Atiestatīšana. Tai atkal būs zelta segums un „fiat” nauda ar visiem tās izplatīšanas kantoriem un izplatītājiem aizies nebūtībā. Visi derivatīvi, banku instrumenti, vekseļi, bondi, obligācijas tiks aizpūsti papīrkurvī, kā arī visa Breton-vudas sistēma aizies vēsturē kā cilvēces ļaunākais murgs. Notiks visu valūtu pārvērtēšana (revalvācija), bet kopā ar šo pārvērtēšanu notiks arī politikāņu un banksteru aizslaucīšana. Nāks jauns Spēks – tas jau tuvojas! Faktiski tāpēc es arīdzan rakstu šo paradigmu, jo vajadzēs jaunu sistēmu, ko likt vecās vietā. Bezprocenta kredīti vs Ušuri (augļošanu – kredītprocentiem) Viens no Biznesa paradigmas balstiem ir augļošana, kura ir jāaizliedz jau Konstitūcijas līmenī. Pretī liekam – suverēnās naudas bezprocentu kredītus no Tautas Kopkases, uzņēmējdarbībai un citām vajadzībām. Jāņem vērā, ka Mājoklis turklāt nevar būt izmantojams kā garants jelkādam aizdevumam. Bet kā garants var būt uzņēmējdarbības projekta dzīvīgums. Protams, jebkura veida banku eksistence Tautvaldības apstākļos ir neiespējama (skat. tālāk). Beznodokļu valsts vs okupācijas nodokļu pavalsti Visa Pasaules vēsture praktiski sastāv no okupācijas vēstures, kad kāds kādu iekaro, lai uzliktu nodokļus. Ja nav ko iekarot, tad nodokļus uzliek saviem pavalstniekiem – pārvēršot viņus par nodokļu maksātājiem. Nodoklis ir vienkārši varmācīgi atņemta nauda, jo, ja kāds to nemaksās, viņu var pat ielikt cietumā, atņemt mantu, izrēķināties, kā vien iepatīkas. Mēs visi zinām, ka nodokļi ir Tautai nozagtā nauda, To ir vienmēr zinājuši visi valdnieki un priesteri. Pēc Toras priesteriem ir jāmaksā 10%, nodokļos, bandītiem arī bija jāmaksā 10% nodokļos. Britānijas impērijā valsts tiešajos nodokļos bija jāmaksā 10,01%, Vācijā, 5,45%, Francijā 6,44%, Austrijā 5,12%, Cariskajā Rossijā 1,28% aizgāja nodokļos valstij vai monarham. Cariskajā Rossijā pat kopā ar visām vietējām nodevām bija jāmaksā tikai 2,66%. Tā tas bija Eiropā pirms banksteri izraisīja un apmaksāja Pirmo Pasaules karu. Bet kas notiek Eiropas Savienības impērijas apstākļos?! Ko dara eirokangari Latvijā?! Kādi vien demagoģiski lozungi netiek izmantoti! Kā viņi ar vīģes lapām noklāj valsts aparāta alkatīgās intereses. Nodokļi viņiem dod iespēju uzturēt milzu sociālā parazīta slāni. Pretī liekam - beznodokļu Tautas saimniecību. Nauda, kā saka, nekrīt no gaisa, un tā ir jāiegūst ar Darbu. Protams, ka par pakalpojumiem ir jāmaksā, un par tiem jau mēs maksājam arī tagad, plus vēl varmācīgie nodokļi. Visi slavenie nodokļu nepieciešamības pamatojumi ir demagoģija. Cilvēki jau ir tik tālu nozombēti, ka saka - bet kā mēs dzīvosim bez nodokļiem. Vergs vienmēr sapņo var Kungu, tāpat kā ķēdes suns. Jā, ja nebūs nodokļu – nebūs valsts aparāta, būs tikai atsevišķi nepieciešamie izpildnieki, kurus mēs – tauta, apmaksāsim. Latvijai, protams, jābūt beznodokļu valstij, ja mēs gribam dzīvot bezgalīgi ilgi kā tauta un valsts. Pašpalīdzības kases, krājaizdevu sabiedrības un Tautas Kopkase (Kopīgā Lāde) vs peļņu, augļotāju bankām Šobrīd valda augļotājbankas, pētnieki tās sauc par Ušuri bankām, kuras var novilkt pēdējo kreklu, izmest jūs no mājokļa uz ielas, turēt jūs parādu verdzībā un čekistiskā kontrolē (starp citu, VID ir pārņēmis visu čekas metožu arsenālu). Eirokangari vēl grib ieviest „Stukaču likumu”. Jāatceras, ka privātās bankas vienmēr nostāsies Režīma – Sistēmas pusē, jo faktiski ir viens no sistēmas barošanās avotiem. Pretī liekam - Tautas pārvaldītu kopbanku (kopkasi-lādi), kura darbojas sadarbībā ar Tautsaimniecības padomēm. To pārvalda no ciemsētām, pagastiem, novadiem, pilsētām izvirzītie sūtņi. Tautas banka (kase-lāde) uzglabā Tautas kopnaudu, kura iegūta no Tautas kopīpašumā esošiem stratēģiskiem uzņēmumiem. Otrkārt - augļotājbankas un t.s. Investīciju bankas (operē ar tukšajiem banku instrumentiem) ir kriminālas bankas un tādas vispār uz zemeslodes nedrīkst pastāvēt, nerunājot jau par Latviju, pretī liekamas - Ētiskās bankas (bezprocentu) un Partnerbankas (banka un projekta attīstītājs darbojas kā partneri, nav procentu, nav soda naudas), bet nākotnē, protams, no šīm bankām mums jāatvadās kā esam atvadījušies no lepras un citām slimībām (Neaizmirsīsim, vēsturiski Bankas radās kā krāpšanās, parazītiskas institūcijas). Otrs jautājums ir naudas pārvaldītājs. Kurš būs kopnaudas pārvaldītājs? Kā rokās atrodas Naudas Lāde? Vienalga, vai valstī ir ierēdņi-izpildnieki vai lumpen-birokrāti, nauda nevar atrasties viņu pārvaldījumā. Tautas naudai jāatrodas Tikai Tautas rokās - speciālu Tautas sūtņu rokās, kuriem Tauta būs uzticējusies. Jāizveido speciāla Tautas Naudas Lādes turētāju Sapulce. Tieši tāpat kā Tautsaimniecības padomei, tā arī šai padomei tiek izvirzīti sūtņi no katras ciemsētas vai pagasta, vai novada. Tādi, kuriem katrs ciemsētas iedzīvotājs uzticas, jo uztic taču kopīgo Maku. Valsts Kasē var atrasties tikai izpildnieku (ierēdņu) darba apmaksas nauda. Pārejas periodā ir atļaujama vienīgi Ētiskās bankas (bezprocentu) un Partnerbankas pastāvēšana. Pēdējās ir specifiskas bankas, kuras kopīgi ar uzņēmēju attīsta kādu projektu, bet pēc objekta darbības uzsākšanas bankas savu partnerību pārtrauc. Partnerbankas, kā jau partneri, iegulda naudu projektā, protams, bez procentiem un sodiem, jo pašas nes atbildību par projekta realizāciju. „Brīvais Brīvais tirgus” vs pseido „Brīvo Tirgu” Pasaulē jau labi sen kā eksistē divi jēdzieni (tie nav manis izgudroti): Brīvais tirgus un Brīvais Brīvais tirgus, divreiz atkārtojot vārdu Brīvais. Ar to politiskajā ģeogrāfijā un politoloģijā apzīmē patiesi brīvo preču un pakalpojumu tirgu, kurš reālā dzīvē eksistē tikai lokālās teritoriālās vienībās - tas eksistē viena pagasta ietvaros, pat pilsētas, ja piedalās tirgū tikai vietējie ražotāji un aiz kāda no viņiem nestāv lobists vai subsīdijas (lobēšana vispār ir krimināls noziegums). Pasaulē valda OLIGOPOLIJA ar dažiem ražotājiem un dažiem tirgotājiem, kuri nosaka visu tirgu. Plus vēl klāt nāk dažādu valstu un virsvalstu organizāciju subsīdijas un protekcionisms, kā arī MAFIJAS draudi, ja bez tās atļaujas sāksi kaut ko tirgot. Mafija, kopš tā radīta 1830.gadā ar 33.pakāpes masonu Mazini priekšgalā, visu šo laiku ir bijusi industriālistu un banksteru tirgus slepenais ierocis. Pretī liekam – „Brīvo Brīvo tirgu” jeb Patiesi Brīvo tirgu, kurš darbojas savienībā ar Kooperāciju - ražotāju sadarbību. Tā pārrauj konkurentu sapņu filmu par „Baltajām čībiņām konkurenta kājās”. Harmonija vs Agresija pret Dabu Biznesa paradigma paredz plēsonīgu un manipulatīvu attieksmi pret dabu. Agresija pret dabu, dabisko vidi – tā ir ikdienišķa lieta, nekāda sentimenta, nekādu Dabas likumu un likumsakarību, ko gribu to ņemu, un zāle lai neizaugtu garāka par 10 cm, neviena puķe nedrīkst būt garāka par kriminālajos Saistošos Noteikumos noteikto garumu un augšanas ilgumu. Pretī liekam – kooperāciju ar dabu, pašpietiekamības principu – pļaut govij tik daudz siena, cik tā var apēst. Katra zāles pļaušana pļaušanas pēc ir kriminālnoziegums pret Dabu. Ruralizācija vs Urbanizāciju jeb latviski - Lauku dzīve pret Pilsētas ne-dzīvi Sākumā jāpiezīmē, ka nedrīkst likt vienādības zīmi starp lauku dzīvi un lauksaimniecību, zemturiem un zemkopjiem, mežturiem un mežkopjiem. Šobrīd daudzi tur pat savvaļas dzīvnieku parkus, bet citi ir lopkopji. Jāsaprot šo jēdzienu kvalitatīvā atšķirība. Dzīvot laukos nemaz nenozīmē būt zemniekam. Lauku dzīvesveids pret pilsētas dzīvesveidu – tā ir ļoti sena un karojoša problēma. Latvieši NEKAD senākos laikos nav dzīvojuši pilsētās, bet vienmēr laukos vai piejūrā. Āriešu rases tautām visā Eirāzijā, ja pilsēta sasniedza 10 000 iedzīvotāju, tā bija liela pilsēta, turpretim mongoloīdu rases tautām – 1 miljons pilsētā bija normāla parādība, kā, piemēram, Ankorā Kambodžā. Pleskavā, kad tur ieradās radanīti un vikingi, pieauga iedzīvotāju skaits, kurš sasniedza vairāk iedzīvotāju kā tālaika Parīzē, bet šis pieaugums bija uz ieceļotāju, nevis latu (latgaļu) rēķina. Rīga radās kā vergu tirdzniecības, faktiski vergu noliktavas vieta, vēlāk tā pārvērtās par seno izraēļu (ģermāņu), ivru un aškenazi dzīvotni. Dažās Latvijas pilsētās vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē dzīvoja, pat līdz 100%, aškenazi - amatnieki un tirgotāji, augļotāji un nodokļu ievācēji. Piemēram, Gostiņos 100% iedzīvotāju bija aškenazi, Bauske 86%, Jaunjelgavā 98%, utt. Latvieši dzīvoja viensētās, dzimtas ciemos. Viensētas un ciemi bija organizēti Ciemsētās. Tās centrālā vieta bija svētkalns un pils – sabiedriska celtne, pie kuras notika nedēļas, mēneša tirgi un gadatirgi. Katras ciemsētas teritorijā atradās skola, veikali-pārdotuves vai maiņas vietas, atpūtas vieta, lielā svētvieta, jo svētvieta bija arī katrā sētā un dzīvojamā mājā. Ciemsētai obligāti bija kādā skaistā vietā sava svēšu un zaļumballes vieta. Daudzās ciemsētās pie avotiem bija arī sava dziedniecības vieta. Katrai ciemsētai bija sava kapsēta. Bet kapsētas bija vairāk organizētas pēc dzimtas principa, tikai vēlākos laikos, parādoties vairāk iegātņiem, kapsētās parādījās tālumnieki. Okupācijas laikos kapsētas iedalījās krasi atšķirīgi – vācu kapi, žīdu kapi, krievu kapi, nekad nevienu krievu neglabāja vienā kapsētā ar latviešiem. Vairākas ciemsētas veidoja jau nākošo – lielāku telpisku vienību, kuru saucam par Pagastu. To izcelsme ir jaunāka, un tie pēc iekarošanas kalpoja kā nodokļu ievākšanas teritorija, bet ar laiku telpiski – organizatoriski tie izveidojās par lielām ciemsētām, lai gan lielajos pagastos tik un tā saglabājās vairākas ciemsētas. Nākošā teritoriālā vienība bija Novads, kurš apvienoja jau radniecīgas lieldzimtas, arī svešas dzimtas, bet runājošas vienā valodā, ar kopīgu ģenētisko izcelsmi. Piemēram, prūšu atzara gudi izveidoja Gudenieku pagastu. Ciemsēta bija savā ziņā arī saimnieciska vienība, pamatķieģelis. Protams, mazākā saimnieciskā šūna ir Sēta jeb Viensēta vai Sētu grupa, bet daudzas saimnieciskas darbības notika vienas Ciemsētas robežās. Tās bija balstītas kooperācijā un talkās. Zemnieki vs Lielfermeriem Lauksaimnieciskā Biznesa paradigmas pamatā ir latifundijas, muižas, lielfermas, kibuci, kolhozi, sovhozi, kuros strādā vergi, nomas vergi, feodālie kolhoznieki, laukstrādnieki. Strādāšanas pamatā bija vergu darbs, algas verga darbs, klaušas. Domājat, ka Latvijas šodienas lielfermā, kā manā dārziņā aug 21 veida garšvielas, pļavās aug ārstniecības augi? Nē, viņi, pat tie kuri slauc govis, skrien uz lielveikalu nopirkt Somijā ražotu margarīnu. Lieta tāda, ka lielās saimniecības parasti bija un ir specializētas. Jau Senajā Romā latifundijas specializējās vai nu vīnkopībā, olīvkopībā, augļkopībā, lopkopībā, graudkopībā, vai kādā citā nozarē. Darbs lielfermā, kolhozā neatšķīrās no darba rūpnīcā. Šādu sistēmu lauksaimniecībā grib ieviest arī Pasaules Jaunās Kārtības veidotāji. Tikai kolhozu vietā mums būs Lielfermas. Ja daudzi cer, ka būs lielfermeri, tad man viņi ir jāsarūgtina, ka tā ir naiva cerība, jo tā tas projektā nav paredzēts. Kauguru nemieri nepalīdzēs, jo viņus iedzīs kredīta parādos un lielfermas atņems. Visu pārņems Pasaules mēroga Oligopolija. Kā tāds oligopolists lauksaimniecībā jau daudzus uzstājas Monsanto milzīgā korporācija, kura savas gaitas uzsāka 1901.gadā kā saharīna, vēlāk herbicīdu, ražotājs (no 1976.gada raundapa ražotājs), tagad modificēto sēklu, ĢMO izplatītājs. Atcerēsimies, ka ĢMO ir augi un organismi, kuru gēnos ir ievadīti citi sveši gēni – t.sk. no baktērijām un vīrusiem, pat slavenais skorpiona gēns graudaugos, lai tie nenokalst aiz sausuma. Zemnieku iznīcināšanas scenārijs jau no 19.gs. nav mainījies. Ļoti svarīgs etaps ir cilvēku padzīšana no laukiem (de-populācija) un zemniecības kā sociālas kārtas likvidēšana, turklāt ar jebkurām metodēm. Strādājošos, jo lielfermām cilvēkus tur nevajag, tos vergus varēs pievest no jebkura Pasaules nostūra, bet speciālistus arī nopirks no jebkuras valsts. Neaizmirsīsim, ka zemnieki vienmēr visiem kapitālistiem, sociālistiem, komunistiem, visiem ir bijis drauds un bieds. Pretī liekam – suverēnu, pašnoteiktu, pašpietiekamu, universālu cilvēku – Zemnieku jeb Saimnieku. Viens Ādažu lielfermeris teica: „Manas slaucamās govis dod labu naudas plūsmu!” Domāju, ka tas arī izsaka starpību starp fermeri un zemnieku, kurš vēl aizvien slauc govi, lai iegūtu pienu, nevis izslauktu Peļņu.
„Brīvmūrniecība” vs valstiski regulētu celtniecību un patvaldnieciskām būvvaldēm
Masoni jau priecājas, ka es iestājos par masonu ložu tiesībām mūs pārvaldīt, nē ar Brīvmūrniecību es apzīmēju brīvo mūrniecību jeb būvniecību. Šobrīd mietu zemē nevar iedzīt bez būvvaldes atļaujas, viss tiek regulēts un kontrolēts. Būvvaldes aptrakušas savā visatļautībā.
Pretī liekam – Saimnieku, kurš pats var uzcelt savu māju, kūti, eko-tualeti un belvederi. Katrs ir suverēns savā zemē, katram pašam pieder augstākā vara savas zemes ietvaros. Šobrīd esošais Civillikums šo suverenitāti paredz, tikai valsts aparāts ar saviem neleģitīmajiem likumiem anti-konstitucionālā veidā to pārkāpj. Katrs zemturis savā zemē ir noteicējs - ko viņš cels, no kādiem materiāliem, utt., tikai, ja viņam pietrūkst izdomas, tad viņš piesaista arhitektu un būvinženieri. Katrs būvnieks – mūrnieks ir civiltiesiski atbildīgs par savu celtni, tieši tāpat kā par savu automašīnu, ne jau tehniskā apskate nes atbildību, ja kāda tehniska nelaime notiek, katrs pats nes atbildību. Ja jūsu iecerētais ceļamais objekts jums ir par grūtu, tad aiciniet palīgā „Rastrelli” no Itālijas vai Rīgas. Tautas Saimniecības jeb Tautsaimniecības pašpārvalde vs Saeimas komisijām un Ministru kabinetu ar Ekonomikas, Finanšu, Zemkopības, Satiksmes ministrijām Par to, ka steidzamā kārtā likvidējamas Izglītības un Kultūras ministrijas, rakstīju jau darbā Jaunā Izglītības paradigma. Prātam neaptverams, kā kaut kādi birokrāti var vadīt Tautas kultūras dzīvi, t.sk. Tautas Izglītību un Zinātni. Domāju, ka to visi saprot, ka neviens birokrāts nevar pateikt pētniekam un zinātniekam, kas viņam jāpētī, jo viņš nemaz to nesaprot. Ja viņš to saprastu, tad jau tas zinātnieks nemaz nebūtu vajadzīgs. Bet tieši tas pats ir ar Saimniecību, ar ražošanu, ar zinātnisko rezultātu ieviešanu ražošanā. Kā viens birokrāts var vadīt govs slaukšanu (birokrāts teiktu – spaiņa piepildīšanas procesu ar pienu), vai čuguna liešanu, viņš var tikai “čugunu liet” savās runās un atskaitēs. Bet vispirms apskatīsim to, kas ir Ministru Kabinets pēc būtības. Šobrīd Latvijā ir velna ducis ministru, plus vēl ministru prezidents. Tie ir 14 profesionāli-neprofesionāli valsts vadītāji. Ko es ar to domāju – viņi pieņem kopīgus lēmumus par visām dzīves sfērām. Piemēram, Satiksmes ministrs balso par aitu ganīšanas un jēru dzemdēšanas noteikumiem - var jau būt, ka aitu pārvietošanās saistīta ar satiksmi. Vienīgais, ko varētu ieteikt Satiksmes ministrs – aitām pierīkot pagrieziena rādītājus, bet tieslietu ministrs – aizliegt aitām lietot skaņas signālus tuvojoties apdzīvotām vietām. Teorētiski – katram ministram, lai viņš varētu spriest un pieņemt lēmumus, ir jābeidz tātad 13 augstskolas. Bet šobrīd sanāk tā, ka 13 neprofesionāļi lemj par nozarēm, dzīves sfērām, par kurām viņiem nav nekādas zināšanas un saprašanas. Ministru kabinets ir kaut kāds absurdais teātris. Otra lieta ir - Tautas kopnaudas tērēšana šim milzīgajam birokrātiskajam valsts aparātam – ministrijām, aģentūrām utt. Katra ministrija ir kā komēta ar milzīgu sociālo parazītu asti. Vai jūs, birokrāti, saprotat, ka jūs nevienam reālajā dzīvē neesat vajadzīgi, ka jūs tikai traucējat mums, cilvēkiem, dzīvot, ka jūs eksistējat tikai paši sev, bet mums izsūcat dzīvības sulu. Mums – Tautai, jūs neesat vajadzīgi. Jūs ar tādu pašu veiksmi varat dzīvot uz citas planētas, bet ļaujiet mums dzīvot šeit, uz Zemes. Tikai uz tās planētas jums būs atkal vajadzīgi vergi, kuri jūs uztur. Bet tā jau būs jūsu problēma – sadalīsiet funkcijas savā starpā, tas jau jums patīk. Dažos vārdos par saimnieciska rakstura ministrijām, kuras visas kopīgā frontē traucē Tautsaimniecības attīstību un izaugsmi. Tās ir: Ekonomikas, Finanšu, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības. Man pašam dzīvē ir nācies divas reizes sastādīt valdību. Diemžēl līdz teikšanai mēs netikām, jo mēs bijām uz citām sliedēm. Bet, lai sastādītu valdību, es izpētīju visas Pasaules valstu valdību struktūru un darbību. Mani skandināvu parlamentu kopējā komisija pat nosūtīja speciālos premjerministra kursos Zviedrijā, Islandē un Somijā. Man šajās valstīs pat atļāva zināmā mērā līdzdarboties ar saviem padomiem. Es to pieminu tāpēc, ka es zinu, par ko es runāju, un zinu, kā strādā valdības Pasaulē. Mana pieredze deva pamatu šiem secinājumiem. Mans spriedums ir sekojošs - Nav pieļaujama situācija, ka Tautsaimniecību vada valsts birokrātiskais aparāts – tā ir Tautsaimniecības katastrofa, nabadzība Tautai un valsts kolonizācija. Vai to mēs gribam?!
Pretī liekam - saimniecisko Tautas pašpārvaldi, nekādu birokrātisko ministriju un aģentūru. Katrā nozarē ir izveidojama sava profesionāla Rīcības Saskaņošanas Sapulce (Padome). Kaut kas līdzīgs šobrīd jau pastāv – tās ir nozaru asociācijas, tikai to veidošanas principi ir jāveido tā, kā to prasa Tautvaldības koncepcija. Savā ziņā tas būtu tā, ka ministriju vietā būtu šīs asociācijas. Tikai asociācijas vadībai jāstrādā sabiedriskā kārtā, citādi tā būs lokāla katastrofa. Bet kopumā visā Latvijas zemē vajadzīga viena sabiedriskā Tautsaimniecības Attīstības Saskaņošanas Sapulce (Padome). Sava veida šodienas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, tikai visu tautsaimniecību aptveroša un organizēta pēc tautvaldības Sūtniecības un Apaļā Galda principiem. Visa Tautsaimniecība, kā par to liecina pats nosaukums – ir pašnoteikta, pašorganizējoša, pašpietiekama, pašnodrošināta Tautas saimniecība. Jo ātrāk ministrijas un to metastāzes – aģentūras, tiks aizstātas ar saimniecisko pašpārvaldi un tiks atcelti absolūti visi nodokļi, jo ātrāk iesāksies Tautsaimniecības uzplaukums, Tautas pārticība un laimīga dzīve. Izskaņai un Noskaņai Es zinu, ka jūs, birokrāti, smīkņājat par manis rakstīto, bet es ieteiktu tomēr paskatīties uz slideno māla pamatni zem jūsu ar zelta maliņu izgreznotā krēsla. Sāciet domāt, kas jūs esat un kam jūs kalpojat. Bet vislabāk - atjaunojiet kādu viensētu un uzsāciet normālu cilvēka cienīgu dzīvi. Labāk ganiet aitas, nevis cilvēkus, klausieties putnu balsis mežā, nevis radiokrātiņā, jo tad arī zāle bezjēdzīgi netiks nopļauta un putni atgriezīsies jūsu laukos, slauciet govis - nevis tautu, audzējiet garšvielas un baudvielas, dzeniet droši „šmakovku”, jo nebūs, kam uzlikt akcīzes nodokli. Dzīve bez jums arī mums būs skaista.

Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker