Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Latviešu tikumības kodeks



Dr. Valdis Šteins

Latviešu Tikumības Kodekss
 

Ar trim terminiem –„tikumība”, „ētika”, „morāle” ir tāpat kā ar terminiem „tauta”, „etnoss”, „nācija”. Tikumība grieķu valodā saucas „ētika”(ēthos), bet latīņu valodā - „morāle” (moralis). Kādā valodā vēlaties, tādā arī lietojiet. Filozofijā un zinātnē mācību par uzvedību sauc par Etoloģiju, bet „Mācību par tikumību” ir pieņemts saukt par „Ētiku”, bet tikpat labi abas tās kopā varam saukt par „Tikumības mācību”. No tā izriet vienkāršs secinājums - lauzt šķēpus par šiem terminiem ir vienkārši Muļķības slavinājums.
Vēsturiskie Morāles Kodeksi
Visi, kuri dzīvojuši padomijas komunistu laikos ļoti labi atceras mums tajā laikā uzspiesto Komunisma cēlāju morāles kodeksu (po-russki - моральный кодекс строителя коммунизма). Šo kodeksu pieņēma 1961.gadā PSKP 23.kongresā un to tūlīt iekļāva skolu un augstskolu apmācības programmās. Tas bija tas tikumības kodekss, pēc kura mums lika dzīvot, kura idejas bija caurstrāvojušas daudzus mācību priekšmetus, un uz kura balstījās padomju pārcilvēka un kristāldzidrā (kā teica rakstnieks V.Lācis) komunista audzināšana. Mēs tautā tos saucām par „sarkanajiem baušļiem”. Ieskatīsimies nedaudz šajos Kodeksa punktos - "komunistiskās morāles" principu apkopojumā (mans „sarkano baušļu” grupējums pēc to kaitīguma pakāpes tikumībai): uzticība komunismam – komunisms bija „Apsolītā zeme”, marksisma teorijā izstrādātā, jaunā sabiedriskā iekārta, un visu cilvēku prātiem bija jābūt vērstiem uz šo solīto leiputriju kā augstāko cilvēces mērķi, kurā valdīs taisnība un darbs – komunistiskā laimība. Tā tas bija lozungos, bet dzīvē bija komunistiskās partijas taisnība un vergu darbs. Galvenais bija - būt uzticīgiem komunistiskai partijai un tā aizvedīs uz šo kopīgo lielbarotavu. Mīlestība pret sociālistisko Dzimteni un sociālisma zemēm –sociālistiskā dzimtene bija PSRS, milzu vergu un kalpotāju impērija, turklāt PSRS kā Dzimtene vienmēr bija jāraksta ar lielo burtu, bet Latvija bija mazā dzimtene un bija jāraksta ar mazo burtu, turklāt lietot vārdu Latvija nemaz nedrīkstēja, bet vienmēr un obligāti bija jāsaka - Latvijas PSR. Mīlestība pret sociālisma zemēm, kā arī brālīga solidaritāte ar visu zemju darbaļaudīm, ar visām tautām, visu PSRS tautu draudzība, neiecietība pret nacionālo un rasu naidu – jāmīl bija tās zemes, kurās pie varas arī bija komunisti, un šķiriski jāsolidarizējas ar darbaļaudīm kapitālisma zemēs, jo ar tautu komunisti saprata, protams, tikai un vienīgi darbaļaudis – proletariātu un kolhozniekus/sovhozniekus, bet vergi ieslodzīto nometnēs, dzimtbūtnieciskā inteliģence, mākslinieki (izņemot sociālistiskā reālisma atainotājus), garīdzniecība un citi tamlīdzīgi anti-elementi bija ne-tauta. Protams, ka iebilst pret visu PSRS tautu draudzību mēs nevaram, tas būtu it kā pozitīvs bauslis, bet tai draudzībai bija jāveido jaunais padomju pārcilvēks – HOMO SOVIETICUS (saīsinātā forma- homosos), kuram obligāti bija jārunā russkiju valodā (po-russki). Neiecietība pret tautisko tāpat pamatojās jaunā pārcilvēka veidošanā, un visas tautu atšķirības bija jāizmirst uz visiem laikiem, bet bausli par rasu naidu ielika komunisma cēlāju kodeksā, ne tāpēc, ka tāds eksistētu PSRS, tur pat nojausmas par tādu nebija, bet lai atbalstītu komunistus Amerikā, Āfrikā un Āzijā, lai tos iesaistītu cīņā par komunisma laimi. Tajā pašā laikā tika pasludināts ienaids un karš - nesamierināmība ar komunisma, miera un tautu brīvības ienaidniekiem. Visi, kuri bija pret komunismu, bija ienaidnieki. Brīvība nozīmēja brīvi slavināt komunistisko partiju, tās mirušos un dzīvos vadoņus (tikai nedrīkstēja sajaukt vai kāds dzīvs, vai pēc nāves jau nav kritis oportūnismā vai revizionismā) un pati PSRS bija kā milzīga ieslodzīto nometne – tā bija brīvība zonā, inteliģencei bija brīvība nerunāt – klusēt, vai rakstīt liedaga smiltīs. Vesela baušļu kopa bija veltīta darbam un sabiedriskai bagātībai - apzinīgs darbs sabiedrības labā, katra cilvēka rūpes par sabiedriskās bagātības saglabāšanu un vairošanu – sabiedrības labad – tas bija komunistiskās partijas labad, sabiedriskā bagātība – tā bija kompartijas bagātība. Kompartija bija augstākā varas institūcija, nekur nebija rakstīts, ka kompartijai pieder visas tautas īpašums, tā vienkārši ar viltu un varu to bija sagrābusi, to despotiski pārvaldīja un izmantoja. Algu toreiz (arī tagad) maksāja apm. 10-15% no nopelnītā. Valsts bagātība - tā bija partijas bagātība, un tās patērētāji bija speciāli izveidotā parazītiskā partijas nomenklatūra – komunistiskā Elite, bet tauta dzīvoja no „Galda” atlikuma principa. Sarkanā Elite ēda gorbušas fileju un ikrus, bet tautai veikalos uz lielie svētkiem izmeta uz letes gorbušas galvas – tāda bija komunistiskā tikumība.
Kā tādu atsevišķu principu kopu varam apvienot - sabiedriskā pienākuma dziļa apzināšanās, kas nozīmēja pilnīgu aklu paklausību kompartijas vadoņiem - augstiem un zemiem rangā, turklāt jebkurš sabiedriskais darbs bija mentāli varmācīgs, neiecietība pret sabiedrības interešu pārkāpumiem – kas nozīmēja tieši to pašu, jo sabiedriskās intereses bija kompartijas intereses un, ja kāds nostājās pret partijas interesēm – tas bija morāli vai pat fiziski iznīcināms. Komunisti filigrāni noslīpēja „Pavļika Morozova” sindromu un stučīšana par ģimenes locekļiem un draugiem bija pacelta jaunā komunista pienākuma apziņā. Kolektīvisms un biedriska savstarpējā palīdzība – tā bija partijiska palīdzība un kolektīvisms nozīmēja politisko modrību un savstarpējo uzraudzīšanu, un pieminēto stučīšanu, latvieši nedrīkstēja dzīvot viensētās, jo tādejādi viņus politiski nevarēja pārraudzīt, komunistu vadītās biedru tiesas bija ikdiena un baznīckunga vietā grēksūdzes pieņēma partijas sekretārs. Humānas attiecības un cieņa cilvēku starpā, godīgums un patiesīgums, morālā skaidrība, vienkāršība sabiedriskajā un privātajā dzīvē, savstarpēja cieņa ģimenē, rūpes par bērnu audzināšanu, nesamierinātība ar netaisnību, liekēdību, negodīgumu, karjerismu, ieraušanu – visas pat it kā pareizas un tikumiskas lietas, bet uz tām visām bija jāskatās no šķiriskām un komunistiskās partijas pozīcijām, un tā bija fantastiska komunistu liekulība.Cieņa nozīmēja būt pazemīgam un cienīt partijas biedrus, godīgums un patiesums - godīgam un patiesam bija jābūt pret komunistisko partiju un VDK, morālā skaidrība – bija šie komunisma cēlāju morāles principi, vienkāršība nozīmēja pieticību, vientiesību un pateicību par grašiem, kā arī nedomāt par labklājību, cieņa ģimenē bija ne jau cieņa pret vecākiem vai tēvu un māti, vai vecvecākiem, cieņa nozīmēja, ka ģimenē jāciena proletariāta vadoņi, komunistiskās partijas sekretārs un kompartija kā tāda, un ideoloģiskajos svētkos jāiet demonstrācijās un jānoliek ziedi pie ļeņinekļiem un citiem vadoņu pieminekļiem, rūpes par bērnu audzināšanu nozīmēja jauno komunisma cēlāju audzināšanu partijiskā garā. Nesamierinātība ar netaisnību – netaisnība vienmēr bija šķiriska un internacionāla, liekēdību – liekēdis bija tas, kurš nevergoja tieši kompartijai un tās Elitei, bet strādāja sev un savai ģimenei, inteliģence apriori bija liekēţi, jo nepiedalījās materiālo vērtību raţošanā un bija pārāk brīvdomājoša, negodīgumu - pret komunistisko partiju un darbaļauţu šķiru, karjerismu – katrs, kurš bez partijas piekrišanas gribēja kāpt pa karjeras kāpnēm, bija karjerists, jo tikai un tikai partija nozīmēja amatos, ieraušanu – ierāvēji, protams, nebija komunisti un „torgaši”, bet bija tie, kuri kaut ko sagādāja savai ģimenei, strādāja vairākos darbos, kopa savu ģimenes dārziņu. Torgaši – tie neskaitījās ierāvēji, jo tā bija īpaša sociālā kārta padomijā: tirgotāji, noliktavu pārziņi, veikalu vadītāji, kuri apgādāja kompartijas specbiedrus ar deficīta mantām, specēdamo un deficīta dzeramo. Komunistiskai Elitei pastāvēja savi specveikali un noliktavas, savas sanatorijas un atpūtas nami, savas slimnīcas un poliklīnikas. Mākslīgi un speciāli izveidotais un uzturētais koruptīvais un viltīgais Deficīts bija viens no padomijas tikumības veidošanas stūrakmeņiem, jo tikai ar tā palīdzību varēja radīt Pārākuma apziľu pašos komunistos, kā arī iesēt koruptīvo domāšanu un uzvedību topošajos komunistos. Komjaunatne bija „jauno vilku” inkubators, kurus speciāli apmācīja laju-goju ganīšanā un ģērēšanā. Ārodbiedrības savukārt dēvēja par Komunisma skolu. Tam visam apakšā bija dubultdomāšanas, dubultuzvedības un dubultmorāles standarts.
Varētu vēl daudz šo Kodeksu analizēt un atmaskot tieši tā pretcilvēcisko–anti-humāno būtību – tā bija liekulīga un klasiska vergu morāle, kura bija vērsta uz aklu ticību komunistiskai partijai, personības nonivelēšanu un jebkura cilvēciskā iznīcināšanu cilvēkos, šķirisko naidu un visapkārt esošā ienaidnieka, kurš apdraud komunistiskās partijas varenību, atmaskošanu un nozākāšanu. Uz visiem šiem principiem - baušļiem bija jāskatās no šķiriskām pozīcijām, jo tādas universālas humānas vērtības nepastāvēja, tieši otrādi, tās tika nīdētas ārā. Lai arī vārdos, kā jau rakstīju, šis tas izklausās vareni un pieņemami un vajag ielikt jēdzienā tikai pareizo saturu, bet ne uz mirkli neaizmirsīsim, ka kodekss ir vienota sistēma un uztverama kopumā. Tikumību nevar kā matemātikā sadalīt ciparos, vai kā neoliberāļi ieliek matricē jebkuru tikumisko novērtējumu. Tā tas nestrādā, jo tas ir veselums.
Jūdeo-hristiešu un jūdaistu morāles kodekss Jūdeo-hristiešiem (angl. Judeo-Christians) nav tikumības kodeksa kā tāda, viņiem ir Baušļi (ticības pamatdogmas). Šobrīd jūdeo-hristiešiem ir 10 baušļi, bet tas tā nav bijis vienmēr, jo pre-šemītu Adama (Adnana) laikā bija 4 baušļi, Noasa (Noja) laikā bija 6, Abra-hama laikā bija 8, bet Moše no Sinajas kalna jau atnesa desmit, tikai jaunā noformējumā, māla plāksnītēs (dublikātā), tātad iepriekšējos viņi bija papildinājuši ar 2 baušļiem. Jūdeo-hristiešu priesteri paņēma no Toras šos pašus 10 baušļus, lai gan tur daţas izmaiņas tika izdarītas, tāpat kā Saeima Latvijas Satversmē, bet beigu beigās tā arī palika 10 Toras baušļi. Protams, neatkārtošu visas baušļus, bet paskatīsimies tos kopumā un kādas atšķirības savstarpēji piedāvā luterāņi, katoļi (latviskā versijā), pareizticīgie, kā arī senā pareizticīgo hristiešu baznīca, kurā sakotnēji runāja mākslīgi konstruētajā senā hristiešu baznīcas valodā (древнецерковный язык, kas daţus gadsimtus vēlāk pārdēvēta par древне-церковнославянский язык).
Luterāņiem ir sekojoši baušļi: Tev nebūs... citus dievus pielūgt, ... nelietīgi valkāt, ... slepkavot, ... zagt , utt , - astoņi aizlieguma baušļi – astoņas aizlieguma pavēles, tad divi baušļi, kas tev jādara - tev būs... svēto dienu svinēt, ...savu tēvu un māti godāt. Lasi kā gribi, bet visi 10 baušļi ir pavēles-instrukcijas.
Katoļiem ir tieši tāpat astoņi Tev nebūs un divi Tev būs baušļi, tikai starpība ir tāda, ka luterāņiem ir nebūs slepkavot, bet katoļiem nebūs nokaut. Bet ir viena cita daudz svarīgāka atšķirība – proti, luterāņu 3. bauslis pavēl -Tev būs svēto dienu svētīt, bet katoļiem - Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sabats ir jūdaistu nevis jūdeo-hristiešu svētes diena (turklāt ļoti svarīga), kura iekrīt pēc viņu kalendāra katrā sestdienā, jo tā ir viņu svētdiena. Moše saka: ”Dieva Vārds saka gluţi skaidri, ka Sabata ievērošana bija īpaša zīme starp Dievu un Izraēlu. Lai Izraēla dēli ievēro Sabatu, lai tur to uz paaudzēm kā mūţīgu derību! Tā ir zīme starp mani un Izraēla dēliem uz mūţu, jo sešās dienās Kungs darināja debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš mitējās un atpūtās” (Moše/Mozus 2.gr. 31:16-17).” Hristiešu svēto rakstu autori apvienoja jūdaismu ar jauno hristietību (Vecā derība jau ir tikai „uzlabota” Tora), tāpēc arī reliģiju pētnieki hristiešus sauc par jūdeo-hristiešiem. Grieķu val. hristos (latviski deformēts par kristieši) nozīmē - svētītie [ar ūdeni, jo zilo aristokrātiju iesvētī (iezieţ) ar krokodila taukiem, po russki - pomazivanije]. Luterāņiem vārda „sabats” nav, jo tas ir viltīgi pārdēvēts par svēto dienu. Katoļiem, kā redziet, vienā bauslī speciāli skan pavēle - svinēt sabatu kā atpūtas dienu. Pareizticīgie no sabata jēdziena izveidojuši суббота –sestdiena, bauslis taču liek svinēt sestdienu, bet viņi liekulīgi svin svētdienu (neievēro bausli jau gadsimtiem).
Hristīgās Senbaznīcas (senslāvu baznīcas) variantā - tev nebūs iekārot... nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi vietā ir rakstīts, tev...nebūs iekārot viņa vergu (10. е пожела й жены и скренн твое , не позе , аб , ни вола , ни осла , ни вс ко скота , ни все о ли ка су ть лижн твое ). Jāsaka, ka viņi ir atklātāki un neslēpjas aiz liekulīgām frāzēm.
Lai jūdeo-hristieši atpūšas savā sestdienā, latviešiem ir deviņu dienu savaite (nedēļa), kur astotā diena ir pussvētes diena, bet devītā diena ir svētes diena. Pašreiz mums iekarotāji liek dzīvot pēc viņu Kalendāra – dzīves rita, un mums, latviešiem, ir liegts dzīvot pēc sava LAIKRITA, bet nāks laiks un mēs atgūsim paši savu Valstību.
Ieskatīsimies arī jūdaistu morāles kodeksā. Jā, viņiem ir arī tie paši desmit baušļi, kurus pieminētais Moše dublikātā nonesa no Sinajas kalna, bet viņiem bez tam ir daudz filigrānāk izstrādāts rabīnu morāles kodekss, kuru viņi sauc par mitzvah [mit s va (daudzsk. mitzvot [mit s vot , angl. "commandment"). Šie pieminētie 10 baušļi šobrīd ir vairāk domāti gojiem jeb lajiem, bet Mitzvot - pašiem jūdaistiem. Jūdaistu sludinātāji min daţādu savu baušļu skaitu. Rabīnu akceptētais (rabīnismā) baušļu skaits, kurš arī balstās Mošes mutvārdu Torā (vēlāk kodifēti Talmudā) ir 613, kurus rabīni paši papildināja ar saviem septiņiem baušļiem, tos sauc par rabīnu baušļiem. Piemēram, pirms ēd maizi, veic roku mazgāšanas rituālu. Kopā, tātad, sanāca 620 baušļi. No tiem 365 ir negatīvie baušļi [mitzvot lo ta'aseh], ko tu nedrīksti darīt, un kas atbilst dienu skaitam gadā, katrai vienai dienai viens negatīvs bauslis, un 248 pozitīvie [mitzvot aseh] - kas tev jādara, un to skaits saistīts ar cilvēka ķermeņa uzbūvi. Baušļi un Mitsvoti ir Instrukcijas - ko nedrīkst darīt un kas jādara. Tām nav nekāda sakara ar tikumību, kura izriet no cilvēka sirdsapziņas un audzināšanas. LATVIEŠIEM nekad nekādi baušļi ne instrukciju, ne pavēļu veidā nav bijuši. Tos visus mums varmācīgi uzspieda līdz ar varmācīgo jūdeo-hristianizēšanu, kad mums uzspieda svešas garīgās vērtības.
Tikumība ir etniska (tautiska) īpašība, piemītoša tautietim un tautai kopumā, tāpēc arī mēs varam runāt par tautas tikumību. Katra dabiska Dieva laista tauta ilgā laika posmā izstrādā savu uzvedības kodeksu. Tautas tikumībai nav universāla rakstura, kā to dimdina hristieši. Katrai tautai un tās indivīdiem (tautiešiem) ir sava specifiskā tikumība. Latviešu tautai tā balstās tiešā veidā tās 15 000 gadu tradīcijās, un to atspoguļojums redzams paraţās un dzīves ritumā (t.sk. laikrita jeb kalendārajos rituālos). Dzīve pēc laikrita ir iegājusies latviešiem kā paraţa, bet tā dziļi balstās Dabas jeb Dieva likumā un Mūţīgajā laikritī (kalendārā). Katrai tautai ir savas paraţas kā svinēt Svētes, bet katras Svētes laiku ir noteicis Dievs un neviena politbrigāde vai karalis, vai vēlēts monarhs - prezidents, koalīcijas padome, politkartelis to nevar grozīt. Tikumību nosaka arī tautas kopīgie gēni, mentalitāte un gars, un katra tauta veido savu egregoru. Tikai ne uz brīdi neaizmirsīsim, ka tauta ir ģeo-bio-sociāls organisms un ģeogrāfiskās ainavas sastāvdaļa, tautas prāts ir arī Pasaules noostruktūras (prāta struktūras) sastāvdaļa, bet tautas pieredze ir lasāma atspoguļotajā noostruktūrā - lietās un ģeogrāfiskajā vidē.
Tikumība risina problēmas ne tikai starp labo un ļauno, gudrību un muļķību, mīlestību un naidu, līksmi un skumjām, godu un nodevību, čaklumu un slinkumu, draudzību un ienaidu, bet arī virza tautas labklājību un regulē labestības gaisotnē attiecības starp sabiedrības locekļiem un izpildvaru. Tikumībai ir arī savs mērs un tas izpauţas tikumiskās normās, kuras tauta ir izstrādājusi gadu simtus un tūkstošus garā mūţā. Tikumiskās normas tautas pārvaldītā valstī regulē visas sabiedrības dzīvi. Tās prasa no katra zināmu rīcību, vai arī pretēji – atturēšanos no tās. Tikumība, pirmkārt, ir – atbildība, otrkārt - pienākums. Demokrātijā un dēmonkrātijā tikumību saprot ļoti virspusēji un uzskata par kaut ko pilnīgi atšķirīgu un nebūt ne obligātu. To vislabāk demonstrē partokrātisko parlamentu iebalsošana un valdības praktiskā darbība, kad tikumība tiek ielikta kambarī, lai nemētājas pa kājām, bet sirdsapziņas balsij tiek uzlikti klusinātāji. Tikumību neoliberālismā, kurš valda demokrātiskās valstīs, vislabāk raksturo kaķiešu personas Brīvības jēdziens: „Pēdējie gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls. Kaķcilvēki ar vārdu «brīvība» saprot egoismu, vardarbību, patvaļu …” (Ļ. Šao. Piezīmes par kaķiešu pilsētu). Jāsaka, ka fantastiskā kaķiešu valsts bija tipiska demokrātiskās brīvības valsts ar visu kaķiešu tikumību – mūsdienu neoliberālistu sapņu zeme.
Tautismā (Tautisms kā sabiedriskā iekārta) tikumība veidojas trejādi: caur sirdsapziľu (ar to ir jāpiedzimst), ar audzināšanu, un ar dzīvesveidu. Audzināšana – tā ir vecāku, ģimenes, dzimtas, visas tautas audzinošā ietekme. Dzīvesveids nozīmē - dzīvi harmonijā ar Dabu un ievērojot Mūţības jeb Dabas likumu, kur Daba pēc savas būtības arī veic Skolmeistara audzinošo lomu. Kas ir sirdsapziņa? Sirdsapziľa ir augstākā tikumiskā apziņa, plus tikumiskā apjausma (bez loģiskiem slēdzieniem), plus tikumiskā intuīcija jeb nojauta, plus labā un ļaunā iekšēja apzināšanās, plus neapzināta labā un patiesības mīlestība. Sirdsapziņa rada izjūtas un sajūtas, kuras modina un rosina uz patiesību un labestību. Sirdsapziņa rada lab-sirdību. Patiesības stāsts ir sirdsklāsts, tīra dvēsele ir sirdsšķīsta, draugs bez aprēķina un viltus ir sirdsdraugs. Tā rada netīksmi, derdzīgumu un riebumu pret tikumiski slikto, attur no meliem un ļaunā, tāpēc mēs sakām - tīra un netīra sirdsapziņa. Tātad sirdsapziľa ir daudz apjomīgāka – saturīgāka kā tikumība. Dzejiski sirdsapziņu daţkārt sauc par „dvēseles slēptuvi”, kurā atsaucas katrs rīcības vērtējums - apstiprinājums vai noliegums - vai tā ir neglīta vai labestīga, vai tā ir slikta vai ļauna rīcība. Sirdsapziņa spēj atšķirt daţādu rīcību. Sirds cilvēks jeb sirdscilvēks – cilvēks, kuram ir augsti attīstīta un kopta sirdsapziņa. Par cietsirdīgu savukārt tiek saukts tāds, kuram bijusi cieta sirds – t.i., nav bijis labestīgs, vai pat bijis ļauns un skaudīgs. Kaut ko darīt pēc sirdsapziņas nozīmē darīt ne tikai tikumiski, bet arī tā, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu. Mēs sakām - paveikt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Daţkārt jūs sakāt: „ Guļ uz manas sirdsapziņas”, tas nozīmē, ka jūs jūtaties kā vaininieks vai parādnieks un apzināties to, ka darbs jums tik un tā būs jāizdara vai vaina jāatlīdzina, otra puse savukārt kļūst sirdīga, ka jūs to neesat izdarījis (tuvāk par šo tēmu manā rakstā „Sirdsapziņa – latviešu fenomens”, Zintnieks Nr. 431). Sirdsapziņu nevar nopirkt un nevar pārdot (tad tās nemaz nav bijis). Tikumiskās normas cilvēks pilda brīvprātīgi, bet, ja nepilda, vai greizi kaut ko izdara, tad cilvēks dzīvo sirdsapziņas pārmetumos. Jāatceras vienmēr arī tas, ka latvietis ir tikumisks ne jau aiz bailēm, ne jau baidoties no kādiem lāstiem un soda, bet tāpēc, ka dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, ģenētisko kodu un tautas tikumiskām normām. Protams, katram tikumam pretī ir netikums, kurš caur audzināšanu netiek pieļauts, vai arī, ja tāds parādās, tad ar to pašu audzināšanu tiek izskausts. Cilvēkam piemīt tāda pašnosodoša apziľas īpašība kā kauns. Tas arī ir tas lielākais soģis, turpretim demokrātijā – vardarbīgs sods. Demokrātiska valsts ir Sodu valsts, kurā vairākums var un arī vienmēr soda mazākumu. Demokrātiska valsts nav un nevar būt tikumiska valsts, jo tā jau ir piedzimusi netikumiska un visa tās funkcionēšana ir netikumiska. Tikai tautas valsts var būt tikumiska. Tā kļūst netikumiska, kad tauta sāk zaudēt savu valsti vai zemi, bet tas jau ir rezultāts, jo tauta ir paļāvusies manipulācijām un zombēšanai. Lejupslīdoša - nevis pasionāra tauta vairs nespēj atšķirt labo no sliktā, svešo no savējā, melus no patiesības, viltību no gudrības, lišķību no laipnības. Tauta sāk degradēties, kad kultūrtrēģerisms ņem virsroku, kad meli aizvieto patiesību, kad slēptā pakļaušana tiek pasniegta, kā palīdzības roka, kad labestības gars tiek aizstāts ar svešas rases gešeft garu.
Katrs latvietis ir pašpietiekama personība ar savu pašapziņu un savas suverenitātes jeb brīvās gribas paudējs, ar savu brīvo gribasspēku brīvai izvēlei. Katrs latvietis ir tikumisks suverēns (šajā darbā es rakstu tikai par latviešiem), protams, ja viņš ir pārvarējis verga un pūļa kompleksu. Latviešu suverenitāte un latviešu tautas vērtības atspoguļojas Latviešu Tikumības Kodeksā, kurš ir izstrādāts vismaz pēdējo 15 000 gadu laikā. Pirms caurskatām Tikumības kodeksu, nedaudz pievērsīsimies tām vērtībām, uz kurām tas balstās.
Daba kā vērtība latvieša apziľā
Dabas spēki un Visuma spēki iedarbojas uz cilvēku neatkarīgi no viņa gribas – tie nesatur labā vai ļaunā kritēriju, to iedarbība pret cilvēku var būt laba un iznīcinoša, bet latviešu attieksme ir radījusi tādu vērtību kā Dabas „tiesības” uz pastāvēšanu, ka daba ir jāciena kā subjekts, ka tai arī ir „tiesības”. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņu nenolauzu! Otrs dabas vērtības aspekts ir dzīvošana saskaņā ar dabu, ko sauc par dzīvošanu harmonijā ar Dabu. Tas ir Cilvēka un Dabas sadzīvošanas Harmonijas likums. Trešais Dabas vērtības aspekts ir - latvietis vienmēr ievēroja Mūţības likumu jeb dabisko Dieva likumu (Lex Naturalis). Tas izslēdz jebkuras liberastijas izpausmes veidu. Latvietis vienmēr ir atradies dabiskās bio-ētiskās pozīcijās (pret klonēšanu, eitanāziju, miesas donorismu utt.) un bijis pret bio-pirātismu, bet par tradicionālās dziedniecības aizsardzību. Attieksmē pret Dabu latvietis balstās uz Pašpietiekamības principu. Citiem vārdiem sakot - nopļauj zāli govij tik, cik tai vajag, nevis visu pļavu, nopļaušanas dēļ (kur nu vēl ESV regulu dēļ). Plēsonības attieksme pret Dabu latvietim ir pilnīgi izslēgta, jo viņš atrodas Vitalitātes ciklā ar Dabu.
Suverēns Cilvēks kā vērtība. Lai arī jauns ir šis franču valodā izteiktais jēdziens - suverenitāte, tas ļoti precīzi atspoguļo latvieša būtību. Varētu teikt, ka pozitīvais „Viensētnieciskums” kā filozofiska kategorija to raksturo vislabāk. Plus suverēna lielģimene, ar visu ģimenes aizsardzības sistēmu.
Kultūra kā vērtība. Latvietim kultūra stāv visam pāri – tā ir augstākā vērtība. Ar kultūru jāsaprot ne jau modernās mākslas muzejs vai akustiskā koncertzāle – tie ir drīzāk Kases aparāti un Mentālās akrobātikas vingrotavas. Demokrātija ir atnesusi latviešiem tik svešo demokratizēto antīko vergturu SKATĪTĀJKULTŪRA, kad patiesās latviešu kultūras pamatā ir PAŠKULTŪRA. Latvietim kultūra sākas sevī nevis uz skatuves.
Darbs kā vērtība. Ne jau verga un izdzīvošanas jeb eksistences darbam ir vērtība, bet jaunrades un dabas - vitalitātes ciklā iekļautam darbam ir svētīga vērtība. „Ziedošs dārzs” - ir vērtība un vērtības redzamā daļa.
Kādai tad vajadzētu būt latviešu tikumībai?
Latviešiem gadu tūkstošos bija un ir izstrādāta sava tikumu sistēma - kodekss: paštikumi, ļauţtikumi un dievtikums. Es gribētu tieši uzsvērt šo sistēmismu, kas nozīmē to, ka tikumība skar visu cilvēku kopumā kā personību tās daudzveidībā – gan attieksmē pret Dabu, Dievu un Cilvēkiem, gan arī pret Sevi. Nevar būt tikumisks ar prāta palīdzību, jo tikumība ir vairāk dvēseles izpausme. Latvieši bija augsti tikumiska tauta, netikumiskumu un ļaunumu ienesa mūţīgie iekarotāji, latvju zemju tīkotāji, kolonisti. Kādi tad bija latviešu tikumi? Manuprāt, ļoti dziļu analīzi dainu izpētē un to kristalizācijā no tikumības aspekta ir veicis latviešu izcilais prātnieks E.Brastiņš. Viņš ir formulējis pirmos 9 latviešu tikumus. Mans priekšlikums ir tos papildināt līdz 2x9+1, kopā tātad 19 tikumiem - 9 paštikumiem, 9 ļauţtikumiem un viena dievtikuma, kuri kā vienota vesela sistēma veido Latviešu Tikumības Kodeksu.
Latviešu Tikumības Kodekss (LTK)
Latviešiem ir deviľi paštikumi:
1) GUDRĪBA un ATJAUTĪBA ir pirmais latviešu paštikums. Tā ir „tikumiskā gudrība” un dabiskā nepiespiestā atjautība, tā nav gudrelība ar iekaltiem skaitļiem priekš TV realitātes šova vai enciklopēdijas pārstumšana galvā. Cilvēks var būt liels gudrītis, bet dvēseliski tukšs un līdz ar to netikumisks. E. Brastiņš raksta: „Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.” Tieši gudrība dod spēju ieraudzīt melus, viltības, apmāvumus un citas nelietības. Protams, ka gudrība pieņemas caur mācīšanos gan izglītības iestādē, gan „dzīves skolā”, betdaudz kas jau ir iekodēts arī mūsu DNS molekulās, kuras glabā ģenētisko informācijus šūnās, bet ja tā informācija netiek rosināta ar mācīšanos, tad tā tur var arī palikt kā aizslēgtā lādē. Neaizmirsīsim, ka DNS molekulas veic pašreplikāciju, tas ir ģenētiskās informācijas pašsaglabāšanos un nodošanu nākamajām paaudzēm, kas tad arīdzan nosaka individuālās un visas tautas iedzimtās ģenētiskās īpašības, kuras ietekmē tautas domāšanu, uzvedību, tautas garu un pasauluzskatu. Katrai tautai pastāv sava iedzimtā jeb Dieva dotā gudrība un atjautība rīkoties atbilstoši tai ģeogrāfiskai videi, kurā tā un tās senči ir izauguši. Šodienas izglītības (audzināšanas un mācību) programmas pilnīgi neatbilst dzīves nepieciešamībai. Kabalistiskā un kaleidoskopiskā apmācības un audzināšanas sistēma neveido suverēnu un gudri dzīvotspējīgu cilvēku, bet veido cilvēku ar verga tikumiem. Bērns skolā neapgūst zināšanas par sevi un apkārtni. Senākajos laikos, dzīvojot Saimē, viņš to sāka apgūt līdz ar pirmajiem elpas vilcieniem, šobrīd skolās bērni neapgūst dzīvesziņu, viņi neizzina apkārtni un sevi veselumā, bet apgūst tikai saraustītas abstrakcijas, kaleidoskopiskas lauskas, bet patiesās zināšanas tiek slēptas un nozagtas gan bērniem, gan pieaugušajiem.
2) DARBA tikums jeb čaklums-strādīgums-cītīgums-darba mīlestība ir otrais latviešu paštikums. Darbs latvietim dod gandarījumu, tikai ar darbu var garīgi sevi attīstīt, tikai ar darbu var realizēt Dieva doto potenciālu un attīstīt savu talantību! Tikumība ir visupirms pienākums, tāpēc arī darba tikums uzliek latvietim darboties gan sevis, gan ģimenes, gan dzimtas, gan tautas labad. Dīkdienība nav latvietim raksturīga, jo dīkdienis nevar arī mantiski bagāts kļūt, bet daţs šodien no slaistīšanās ir tā noguris, ka vienmēr jāatpūšas. Latvieši neiet pie ezera un nelūdz zelta zivtiņai, lai tā uzceļ viņam māju, latvietis to vienkārši ņem un uzceļ. Latvietis nebraukā kā Ivanuška ar krāsni apkārt, lai kaut ko sadiedelētu. Bet latvietis nekad nebija Vergs, viņa darbs bija brīvā cilvēka darbs sevis pilnveidošanai, savas ģimenes nodrošināšanai un tas bija darbs savas tautas labad. Tikai hristiešu krustneši un sarkanie un zilie zvaigzneši latviešus pārvērta par vergiem un dzimtcilvēkiem. Darba tikumam nāk līdzi rigorisms jeb latviski - stingrība un baltu prūšu pedantisms, kurš stingri nosaka ievērot principus un normas. Šo tikumu ir uztvēruši kolonizatori no Eiropas Savienotām Valstīm un ekspluatē „papilnam”, pārvēršot latvieti par paklausīgu biorobotu. Latviešiem bija sveša utilitāro vērtību orientācija, to atnesa svešzemnieki. Latviešu praktiskumu nevajadzētu jaukt ar utilitārismu. Utilitārisms nozīmē, ka pirmā vietā ir lietu pielietojuma vērtība, bet kultūras vērtība un daiļums pāriet otrā plāksnē vai vispār aizmirstas. Piemēram, latvietis, ieraugot lapsu, domā, cik tā ir skaista, bet svešzemju utilitārists - kāda laba apkakle kaţokam, vai, ieraugot jēru, latvietis nodomā - kāds jauks dumiķis lēkā, bet svešzemnieks redz tikai šašliku skraidām. Latvietis vienmēr vispirms ierauga skaistumu un daiļumu, tikai pēc tam tā noderīgumu. Pirmkārt ošu gatve, un tikai pēc tam vertikālu kokmateriālu rinda. Utilitāristu parastie jautājumi ir – cik maksā, kur dabūji, kur var nopirkt? Viņi pat gaida, kad varēs nopirkt nocenotu mīlestību ar atlaidi (vergu tirdzniecības realitātes šovi to labi parāda). Viņi cenšas visu dzīvi izkalkulēt, domāšanu aizstāj kases aparāts smadzenēs. Latvietī sēţ darba gars un darba veiksme, nevis „gešeft” gars un attiecības, to viņam cenšas uzspiest.
3) DAIĻUMS ir trešais latviešu paštikums. Daiļums visur – sirdī, prātā, valodā, sētā, laukā. E.Brastiņš raksta: „Esi daiļš! Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegrieţoties. Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības.” Latviešiem vienmēr ir bijusi daiļa valoda, latviešu valodā, tāpat kā kuršu, zemju, latu, sēļu valodās nav nekādu lamu vārdu, kā, piemēram, tas ir russkiju valodā, kurā, asimilācijas rezultātā ar tjurkiem, ir integrēts milzu skaits. Fantastiska ir latviešu rotāšanās uz savām astoņām svētēm, kad pat zirgi un govis tika izrotāti, nerunājot jau par sētu un svētvietām. Paskatieties – vai kāda kārtīga latviešu sēta ir bez puķu priekšpagalma un puķu dobēm pagalmā? Katra latvju sēta bija kā ainavu arhitektūras paraugs. Latviešiem kārtīgā sētā bija pat triju pagalmu sistēma, neskaitot priekšpagalmu un iebraucamo gatvi. Lopu pagalms vienmēr bija atsevišķi nodalīts, bet, piemēram, zviedriem knapi viens pagalms ar mazām mājelēm. Pat šodien, kad varturi tautu iedzinuši postā, kad nav naudas krāšņus dārzus iekārtot, tad ar pēdējiem spēkiem, bet tomēr, jeb par spīti varmācībai - kāda peonija, samtene, kliņģerīte, gladiola, astere noteikti tiek iestādīta. Kādreiz, veicot sētu pētnieciskos apsekojums, es jau no tālienes varēju pateikt, kas tajā sētā dzīvo. Ja ienācēji no svešām zemēm, tad - neviena puķu dobe vai pat puķu poda, tikai salauzts ţogs kopš Otrā Pasaules kara laika un zili nokrāsotas logu apmales.
4) LĪKSMĪBA ir ceturtais latviešu paštikums. E. Brastiņš raksta: „Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu - bēdām un skumjām - latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauţ cilvēku.” Nav jau tā, ka latvieši bija baudkāri hedonisti (hedonistiem dzīvē galvenais ir bauda, līksmošana kā dzīvošanas mērķis), bet kā esmu rakstījis rakstos par latviešu laikriti (kalendāru), tad visi svētki bija ļoti līksmi un dziesmas bija jautras, nevis gaudulīgas. Visa ziema, kurā ietilpst Ledus un Sala laiks – visā garumā ir līksmības laiki. Latviešu iemīļotā dziesma skan: „Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Dziesmām skanot, latvieši gāja talkās, dziesmas nepagura pašu talku laikā un pēc tām. Daţādām talkām bija savas speciālās dziesmas, bet, talkai beidzoties, latviešu Miesmetis, ar obligātajiem 15 ēdieniem, mielastā visus talciniekus gaidīja.
5) LABESTĪBA ir piektais latviešu paštikums. E.Brastiņš šo tikumu sauc pat par dzīvošanas pamattikumu: „Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļauţu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas.” Tas nozīmē labi un pareizi izturēties. Labestība it sevišķi izpauţas savstarpējās cilvēku attiecībās, tāpat arī attiecībā pašam pret sevi. Piemēram, mēs redzam kraso atšķirību starp tautas ierēdni un valsts vai vietējās patvaldības birokrātu. Tautas izvirzīts ierēdnis lietas risina pēc būtības un tikumības, it sevišķi labestības, jo tāds viņam no tautas ir dots uzdevums, bet birokrāts risina pēc instrukcijas, atbilstības likuma pantam. Labestība birokrātam ir sveša, jo viņš vienmēr baidās no augstākstāvošas priekšniecības, un viņa pašmērķis ir „krēsls” un, jo zeltaināka tam apdare, jo ciešāk pie tā turas. Garīgo labestību nesošus cilvēkus arī šodien dēvējam par labiešiem jeb svešvārdā par tautas aristokrātiju. Kādreiz jēdziens aristokrātija, kā labāko vara, bija pozitīvs nosaukums. Tas bija tajos laikos, kad svešzemnieki nebija uzkundzējušies kā Pasaules pārvaldnieki un „prihvatizējuši” šo terminu kopā ar visu valdīšanu. Grieķu valodā aristos nozīmē – labākais un kratia valdīšana.
6) ŢELSIRDĪBA ar LABDARĪBA ir sestais latviešu paštikums. Ţēlsirdība izsauc labdarību. Tā nav vienkārši ubagnaudas došana, bet, piemēram, palīdzība ugunsgrēkā cietušai ģimenei. Kādreiz latvieši uzskatīja par sava veida augstāko pienākumu (bez domāšanas) palīdzēt ugunsgrēkā cietušajiem. Tā ir mešanās palīgā kādam nelaimē, kādā avārijā cietušajam, kādam slimajam, nerunājot jau nemaz par palīdzību bērnierm. Visspilgtāk šī tikumība izpaudās kādu stihisko nelaimju gadījumos. Kā labdarība un labestība izpaudās arī palīdzība gan krustabās, gan vedībās, gan bērēs, protams, bez jel kādas atlīdzības. Labdarība izpaudās gan ar padomu, gan materiālu palīdzību.
7) LĪDZJŪTĪBAun LĪDZCIETĪBA ir septītais latviešu paštikums. Tie abi ir grūti atdalāmi, jo līdzi just un līdzi ciest ir kā viens spektrs, un neviens nevar pateikt, kad līdzi jušana pāriet līdzi ciešanā. Tā ir Augstākās pakāpes tikumība. Ja labdarība nāk caur prātu, tad līdzjūtība un līdzciešanas nāk no Sirds. Kā labs piemērs varētu kalpot šodienas divas diametrāli pretējās tiesu sistēmas: svešzemnieku atnestā kriminālo sodu sistēma, kuru simbolizē Temīda ar aizsietām acīm - vienā rokā svaru kausi, bet otrā zobens, tā tiesā pēc likuma pantiem – visur un visā saskatot vainīgā „launo gribu” nodarīt skādi valsts pārvaldes aparātam, viņu īpašumam, vai arī citiem cilvēkiem, bet tautas tiesu sitēma balstās līdzjūtībā gan pret cietēju, gan pret ļaundari. Tautas tiesa skata apstākļu sakritību, lietu cēlonību, ņemot vērā, ka vaininieks arī ir nelaimīgais. Sodu sistēma vērsta uz to - kā notiesāt vaininieku – noziedznieku ļaundari, kā atriebties par nodarīto, bet tautas tiesu sistēma „domā” kā vaininieku padarīt nekaitīgu caur tikumisko pāraudzināšanu un pārmācīšanu, sliktā darba vai rīcības atstrādāšanu. Tautas tiesa balstās tikumībā, bet valsts tiesa balstās Likumā – tie ir pretpoli. Viss, kas ir tikumīgs, nevar būt noziedzīgs un viss, kas ir noziedzīgs – nevar būt tikumīgs.
8) GODS un PAŠCIEĽA ir astotais latviešu paštikums. Gods un pašcieņa latviešiem ir tik augstā vērtē, ka goda dēļ varēja mantību upurēt un pat dzīvību ziedot. Turklāt ar Godu latvietis vienmēr saprata ne tikai savu, bet arī visas Tautas godu.Savukārt, aizskartas pašcieņas dēļ, kas nebija ne tuvu patmīlība, varēja izjukt draudzība, biedrošanās un kopā satikšana uz ilgu laiku. Latvieši nav atriebīga tauta, un ar „aci pret aci” neatmaksā, bet nav arī nācarieši (hristieši), kuri pagrieţ otru vaigu otrai pļaukai. Katrs latvietis ir tipiski suverēns un neaizskarams pozitīvā nozīmē.
9) DROŠSIRDĪBA un BEZBAILĪBA ir devītais latviešu paštikums. Tā izpauţas, gan bez domāšanas metoties palīgā kādu glābt – no ugunsgrēka, slīkstot, vai kādā citā likstā nokļuvušo, gan tā ir mešanās cīņā pret tautas ienaidnieku. Latviešu strēlnieki ar savu drošsirdību un bezbailību visspilgtāk ir parādījuši šo latviešu paštikumu. Ar šādiem piemēriem ir pārpilna gan senā, gan mūsdienu vēsture.
Latviešiem ir deviľi ļauţtikumi:
Pirmais latviešu ļauţtikums – MĪLESTĪBA. Mīlestībai līdzi nāk piedošana. E.Brastiņš raksta: „Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Mīlestībai jākārto ļauţu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais loks šim ļauţtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļauţtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.” Mīlestība ģimenē ir latviešu izsens tikums, un ar šo tikumu latviešu ģimene pilnīgi atšķiras no svešām tautām, kur ģimene ir uzbūvēta pēc hierarhiskā pakļautības principa. Komunistu laikos viens no galvenajiem iznīcināmiem objektiem bija tieši Ģimene. Daudzām svešzemnieku tautām un sociumiem ir pat 4 sievas, daţiem svešzemniekiem ir pat veseli harēmi, daţi amerikāņu mormoni lielās ar 60 sievām, bet daţām tautām pastāv poliandrija – daudzvīrība. Cik tālas un svešas mums ir semītu, hamītu, aziātu ģimenes iekšējās attiecības, kur sievu pērk par baraniem, to pat neredzot. Viņiem patiešām ir Precības (iegādājas preci), bet latviešiem ir Vedības, kuras ir viens no trijiem latviešu Godiem.
Otrais latviešu ļauţtikums – SADERĪBA jeb tagad jaunākos laikos to saucam par DRAUDZĪBU, kas liek palīdzēt un dot. E. Brastiņš raksta: “Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem daudzreiz gadās naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpīga piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ.” Vai esat ievērojoši, ka latviešiem nav, kā russkijiem, angļiem vai vāciešiem, tā saucamo “lamu vārdu”, kurus lietot „draudzīgās”sarunās. Ja kādreiz kāds latvietis lieto kādu neķītru vārdu, tad tie visi skan svešās mēlēs, un nav vispār raksturīgi latviešiem. Saderība nav mums pazīstamais internacionālisms, saderība latviešiem ir tikums, nevis darījums. Saderību pat grūti atšķirt no labdarības. Saderība nozīmē arī mantas aizdošanu, naudas aizdošanu, protams, bez Torā noteiktajiem desmit procentiem – tādi pat prātā nevarēja ienākt. Saderības tikums nozīmē arī ņemt kādu audzināšanā vai ņemt par mācekli kāda amata apgūšanā. Daudz labu sakāmvārdu ir veltīti draudzībai ar kaimiņiem – tuvākiem un tālākiem. Kā saderība jāmin arī dāvināšanas prieks kaimiņiem un pat svešiem cilvēkiem. Izpalīdzēšana kaimiņiem - tā bija un ir pati par sevi saprotama lieta. Saslimšanas gadījumos kaimiņi devās palīgā apkopt lopus, uzkopt mājas, uzraudzīt bērnus utt. Bāreņiem un atraitnēm bija vispārējs atbalsts visās lietās, ieskaitot pat naudas vākšanu viņu vajadzībām.
Trešais latviešu ļauţtikums – GODĪGUMS un VĀRDA TURĒŠANA. Vīrs un Vārds! – tāds ir latviešu teiciens. Latviešu godīgums bija izslavēts tālu plašā Pasaulē. Ja kāda lieta bija sarunāta ar latvieti, tad skaidrs bija, ka tā tiks godīgi paveikta. Pat Latvijas Civillikumā ir rakstīts, ka mutiskai norunai ir likuma spēks. Senāk latvieši sveicinājās ne tā kā masoni, ar rokasspiedienu, bet roku paspieda tad, kad slēdza līgumu jeb par kaut ko vienojās. Latvietis - tā bija kā caurlaide Pasaulē.
Ceturtais latviešu ļauţtikums - savstarpēja CIEĽA, latvieši vienmēr ar cieņu izturējās viens pret otru, nerunājot nemaz par cieņu pret vecākiem cilvēkiem, cieņu pret prātniekiem, vaidelošiem, spīganām, zintniekiem, dziedniekiem – pret gara aristokrātijas pārstāvjiem, kurus bija par ko cienīt. Latviešiem nebija kārtu vai kastu sabiedrība, kāda pastāv pat šodienas Rietumeiropā. Latviešiem nebija jāklanās līdz zemei vai jākrīt ceļos kāda kunga priekšā, kur nu vēl jābučo kāda stērbele.
Piektais latviešu ļauţtikums – GODBIJĪBA. Tā nav vienkārši cieľa, bet jau godināšana. Tā ir godbijība pret vecākiem cilvēkiem, kā arī taisnīgākiem un gudrākiem cilvēkiem. Latviešu ģimenes dzīves pamatā bija dzīve Lielģimenē, vienā mājoklī, kas varēja arhitektoniski izpausties kā dzīve sētu grupā – piemēram, Lubiņas, Kalna Lubiņas, Lejas Lubiņas, Diţlubiņas.
Sestais latviešu ļauţtikums – VIESMĪLĪBA. Tā bija vispārēja un pat neapzināti obligāta, kā mēs sakām „asinīs” - gēnos. Vārti un mājas durvis tika atvērti gan ciemiņiem, gan ceļiniekiem. Padzerties vai cienasta piedāvāšana – „Ko Dievs devis!” - tas bija neapsprieţams noteikums, un katram ciemiņam vai ceļiniekam tika piedāvāts. Ja tas bija ieradies vakara pusē – tad, protams, arī nakstmājas tika piedāvātas. Vienmēr atskanēja ielūgums pārgulēt: „Kur tu iesi nakts melnumā” - tā bija parastā frāze. Ja nebija gultu, tad paši saimnieki daţkārt gāja gulēt klētiņā vai vāgūzī, bet ciemiņus izguldīja istabā. Manā paša bērnībā atceros gadījumu, kad pat paši saimnieki gāja pārgulēt savā vieglā automašīnā pagalmā. Svētēs un daţādos svētkos cienāti tika visi – radi, draugi, paziņas un pat svešienieki, kuru vārdi nebija zināmi, turklāt neviens pat necentās uzzināt svešinieku vārdus – lai tik nāk pulkā. Visu latviešu Godu gadījumā, protams, kaimiņi arī tika uzcienāti.
Septītais latviešu ļauţtikums – DEVĪBA un savstarpējā PALĪDZĪBA. Protams, ka devība iet roku rokā ar saderību jeb draudzību. E. Brastiņš raksta: “Devība ir atsacīšanās no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Ja kāds griezās pēc palīdzības pie kaimiņiem, tad palīdzība nekad netika atteikta. Ja kāds kaimiņš prata kādu speciālu darbu, tad daudzi pie viņa griezās pēc palīdzības, un samaksa nekādā gadījumā netika pieprasīta un pat prātā neienāca to piedāvāt, jo tā bija arī sirdsapziņas lieta. Piemēram, iedot zirgu apvagot kartupeļus, izkapināt izkapti, ielaist (ierakt) akā grodus, apgriezt matus, vai kādu citu specifisku namdara vai mājsaimniecības darbu. Savstarpēja palīdzība krustabās, vedībās, bedībās - tā bija pati par sevi saprotama lieta un pat neapsprieţama. Kādam palīdzēt - tā bija ikdiena. Ja kāds kādam nepalīdzēja, tad tā bija, kā toreiz teica, kauna lieta pa visu pagastu. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē daţādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tikpat kaitīgs kā ļauns burvis.” Skaudība latviešu sabiedrībā tiek speciāli kultivēta, lai celtu iekšējas nesaskaņas, tā ir kārtējā ļaunprātība pret latviešu tautu. No devības un savstarpējās palīdzības tikuma izauga tāda latviešu tradīcija, kā Talkas. Katra talka beidzās ar kopīgām izpriecām – vizināšanās ragavās vai atsperratos (tā laika Ferrari), jāšana ar zirgu, ugunskuru ar mielastu, dziesmām un dejām.
Astotais latviešu ļauţtikums – TAISNĪGUMS jeb LĪDZĪGS LĪDZĪGOS. Dotais ļauţtikums iet kopā ar sirdsapziņu, kura regulē šo tikumu. E. Brastiņš raksta: “Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS, un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem. Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos - valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieţi mēdz atgādināt šo kaunu, kuŗa dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.“ Taisnīguma tikums latviešiem piemīt jau tūkstošiem gadu, bet hristiešu-krustnešu okupācijas radīja slāpes pēc sava iedzimtā taisnīguma, tāpēc viņus bija viegli aizraut ar utopiskajām, kosmopolītiskajām sociālistiskajām idejām 19.gs sākumā un ieraut 1905.gada revolūcijā. Mēs labi zinām šo ideju ģeneratorus, un nevienu latvieti mēs starp tiem neatradīsim, bet šīs slāpes pēc taisnības un cīņa pret lietu nepareizu kārtību latviešus iemeta kārtējās Melnās sotņas apkampienos. Šobrīd prasība dzīvot kā līdzīgam līdzīgos ir atkal tik aktuāla kā nekad, kaut vai tā prasība latviešu zemniekus pielīdzināt citu Eiropas tautu zemniekiem. Patreiz taču esam atkal modernie vergi, tikai šoreiz Eiropas Federācijā. Ilumināti mūsu dabiskās tiesības pārvērta manipulējamās cilvēktiesībās.
Devītais latviešu ļauţtikums – LABSKANĪGUMS jeb svešvārdā – REPUTĀCIJA. Tas ir cilvēka, ģimenes, dzimtas novērtējums un uzskats par viņiem citu cilvēku apziņā. Labskanīgumu radīja arī izdaudzināta, no sirds dota palīdzība. Labskanīgums nekādā gadījumā nebija saistīts ar mantisko stāvokli, ja nu vienīgi gadījās kāds skops un mantrausīgs, tad, neskatoties uz viņa bagātību, viņam nebija labskanīguma, un ar laiku nelabskanīgums kā slogs uzgūlās uz visu ģimeni.
Latviešiem bija un ir viens dievtikums - būt DIEVBIJĪGAM – dzīvot pēc Dieva padoma, ievērot Dieva dotās laikrita svētes. Dievbijīgums, protams, iet roku rokā ar godbijību un cieľu. Jāņem vērā, ka latvietis nav hristietis, viņš nepielūdz elkus un nebaidās no Dieva, kā hristietis no Ješua un viņa radiem. Latvietis nav hristīgās baznīcas īpašums. Dievbijība nav balstīta uz bailēm, grēku un verdziskumu. Latvietim tā ir godbijība, tā ir dzīvošana pēc Dabas likumiem un Dieva padoma. Latvietis Dievu daudzina un godina. E.Brastiņš saka: “Dieva bijāšana izpauţas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm.”
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka latviešu tikumi nav atdalāmi viens no otra, daiļums atspoguļojas darba tikumā, gudrība – saderībā, taisnīgums - savstarpējā palīdzībā, un otrādi. Dievs ir devis katram cilvēkam kādu talantību un līdz ar to kāds tikums var būt vairāk izteikts, bet principā katrs latvietis raksturojas ar šo tikumu kompleksu. Visi tikumi kopā veido vienu vienotu sistēmu – Latviešu Tikumības Kodeksu. Latviešu tikumība balstās, kā tautā saka – ASINĪS, tas ir – gēnos un izglītošanā, kura aptver audzināšanu un apmācīšanu. Liberasti un liberālisti speciāli sajauc divus jēdzienus - tiklība un tikumība, tas ir tāpēc, lai novirzītu mūs no mērķa, izsistu no mūsu Logosa. Filozofskais meliorisms nav svešs latviešiem, bet mums ir sava vērtību skala – mērs un sistēma, kura balstās latviešu Logosā.
Latviešiem ir savs latviešu Logoss – kā dabiskai tautai savs garīgais Pirmsākums, sava Patiesība, savs tautas Prāts, savs Dzīves Ceļš. Jā, latviešiem, kā Dieva laistai tautai, ir savs mūţīgais Dzīves Ceļš, ar Ceļu saprotot tautas likteņa struktūru laikā un telpā. Sociumiem un dēmosiem, atšķirībā no dabiskām tautām, nav un nevar būt sava Logosa.
Latvijā viens no prioritāriem uzdevumiem ir dzīvesveida nomaiľa, proti - dzīve pēc Likumiem jānomaina ar dzīvi pēc Tikumiem. Latviešiem ir sava Misija šajā Pasaulē. Mūsu Misija ir iet pa šo Dzīves Ceļu un būt nevis par vergtautu, bet Gaismu nesošu tautu citām un svešām tautām Pasaulē!


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker