Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Valdis Šteins "Svešo likumu gūstā"

SVEŠO LIKUMU GŪSTĀ

Pēc kādiem Likumiem mēs dzīvojam? Vai tos mums atnesis kāds Ziemas svētes vecītis, vai kāds iekarotājs no svešām zemēm, vai arī kāds pašmāju Labdaris?

Likumus mēs varam iedalīt temporāli - Mūžīgie un Mainīgie. Mūžīgie ir tie, kurus mēs saucam par Dabas jeb Dieva likumu kopumu jeb latīniski  Lex Naturalis jeb Lex Deus Codex. Mainīgie likumi ir cilvēku radītie likumi - Cilvēku likumi - latīniski Lex Gentium  (jus gentium) jeb Lex Anthropos. Dieva likumus esmu apskatījis savā darbā „Dieva likumi- Lex Deus”, tāpēc šajā darbā tikai pieminēsim šobrīd atklātos jeb definētos. Dieva likumu apzināšana ir nepārtraukts process, un tas nekad nevar beigties, un tas saraksts mūžīgi papildināsies.

Dieva likumu kopums - Lex Deus Codex

•      Mūžības likums, varam arī teikt Bezgalības likums – Nesasniedzamā apvāršņa likums.

•      Radīšanas jeb dažkārt saukts Mīlestības likums. Tas izpaužas jaunradī – šanā.

•      Dzīvības likums – Dieva radības likums. Dzīvības likums izpaužas arī Brīvības tiesībās.

•      Nepieciešamības likums jeb Nepieciešamība būt šajā Pasaulē.

•      No Dzīvības un Nepieciešamības likuma izriet arī Suverenitātes likums. Katrs Cilvēks no Dieva ir Suverēns.

•      Mēra likums – līdzsvara likums starp Nepieciešamo un Pietiekamo.

•      Laika likums. Tas nozīmē, ka katrai lietai ir savs laiks, kad tam jānotiek, arī katrs piedzimst tad, kad ir laiks piedzimt.

•      Darmas likums. Likums sekot savai Darmai. Tieši Darma nosaka cilvēka dvēseles garīgo uzdevumu un lielā mērā cilvēka identitāti.

•      Enerģijas nezūdamības likums - enerģijas atgriešanās likums.  Tautā sakām  - «Dieva atriebība» jeb «Dieva sods», ja izstarotā enerģija ir bijusi ļauna.

•      Zelta vidusceļa likums, skaidrās sapratnes un izpratnes, sirds gudrības un prāta ceļš, kur nav vietas radikālismam. Kompromiss ir patiesības nāve.

Dieva likumus latvieši uztvēra kā Dieva Padomus un dzīvoja atbilstoši šiem Padomiem. No Dieva likumiem izriet cilvēku DABISKĀS TIESĪBAS (NATURAL LAW), kuras nedrīkst jaukt ar cilvēku dotām tiesībām. Līdz ar saviem Likumiem, Dievs mums ir devis dabiskās tiesības uz: Dzīvību, Brīvību, Laimību, Mājokli, Labklājību, kura ietver paša radīto īpašumu un citus paša radītos Zemes labumus, kā arī iespēju tos izmantot. Šīs ir tiesības, kuras tautai ir atņemtas un aizstātas ar Vispārējām cilvēktiesībām, kuras var iedot un atņemt, skatoties, kurš ir pie varas.

Līdzās mūžīgajiem Dieva likumiem, sabiedrība, lai regulētu un kontrolētu savu dzīvi, izdod savus - Cilvēku likumus jeb latīniski – Lex Anthropos/ Lex Gentium/ jus gentium. Latīniski tie visi ir sinonīmi, izņemot jus gentium, ko dažkārt lieto, lai apzīmētu goju tiesības jeb beztiesiskumu.

Kādi tad ir TAUTAS  un SOCIUMU Likumi? Jāsaka, ka šie likumi ļoti atšķiras starp rasēm, katrai rasei ir sava domāšana, sava uzvedība, savs dzīvesveids un dzīvesziņa, tāpēc tie ir ļoti atšķirīgi.

Āriešu rasei ir savs TAUTAS TIKUMĪBAS KODEKSS, kurš balstās Tautas paražās, tradīcijās, un katras konkrētās Tautas ģeogrāfiskā vidē. Katra Tauta savai iekšējai sadzīvošanai savā starpā noslēdz TAUTAS SABIEDRISKO LĪGUMU – TAUTAS LĪGUMU, kurš saucas SATVERSME. Tas ir tautas koplīgums savai kopīgai sadzīvošanai, kuru nevar pieņemt partijas vai kādas interešu grupas, bet tikai tauta pēc konsensuss (vienprātības) principa.

Jāatceras, ka Tauta ir noo- ģeo-socio- bio -ģenētisks veselums-sistēma, bet  Sociums ir noteiktā zemē dzīvojošo dažādu tautu pārstāvju vēsturisks kopums. Kā arī jāatceras, ka Likumi balstās tautas vienprātībā – konsensusā (nevis demokrātiskā vairākumā), un tikai tāds likums ir leģitīms, turklāt likumi neizriet no spēka, bet  no sirds gudrības un prāta, kā arī, protams, no paražām.

Iekarotāji – okupanti mums, āriešu tautai, ir atnesuši savus, mums pilnīgi svešus likumus, kurus esmu nosaucis par EKLĒSIJAS, BAZNĪCAS, MONARHU UN MINARHU Likumiem. Galvenokārt tie ir Ādamiešu rases tautu un Tjurku rases pārvaldnieku likumi. Līdz ar 13.gs. pie mums ieradās JŪDEO-HRISTIEŠU BĪBELE, TORA, BULLAS, MITZVOT un BAUŠĻI, kuri faktiski ir dažādu Teokrātisko jeb Eklēsiokrātisko  «valstu» un daudzu monarhistisko «valstu» likumi. „Valstis” rakstu pēdiņās, jo tās nebija valstis mūsdienu izpratnē, bet gan vienas vai otras konfesijas baznīcas teritorijas, vai kādas „melnās arisktokrātijas” iekarotās teritorijas, kuras viņi pārvaldīja ar zobenu, „burkāniem” (nodokļu diferenciāciju un atlaidēm) un savām pašizgudrotām tiesībām. „Melnā aristokrātija” rakstu tāpēc, ka tā nav „labāko vara” (gr. +aristos labākais+kratia vara), bet gan iekarotāju un uzurpatoru vara. Viņi ir vienkārši pašpasludināti aristokrāti, ko viņi apstiprināja ar spēku, ja kāds tam nepiekrita, tad to nežēlīgi iznīcināja. Viņu sev paš-iedotās tiesības izpaudās tiešās PAVĒLĒS-RĪKOJUMOS: DEKRĒTOS, UKAZOS, ZELTA BULLĀS, BULLĀS, NOTEIKUMOS. Tādas izdeva visi - monarhijas, teokrātijas, diktatūras, prezidentālas (vēlētā karaļa) valstis. Zelta Bulla un Bulla - monarha vai pāvesta rakstveida rīkojums ar likuma spēku.

Minarhijas (neliela grupējuma, partikrātijas) valstīs savukārt izdeva - LIKUMUS: KONSTITUCIONĀLOS, PARASTOS, STARPVALSTU un VIRSVALSTU likumus, REGULAS. Likumi tika izveidoti, kā politisko interešu noteikumu sistēma.

Ohlokrātijas (kliķes, koalīcijas padomes, lumpen-birokrātijas un tml.) valstis savukārt balstās uz Likumu INTERPRETĀCIJU. Viņiem likumi ir kā interpretējama sistēma. Šo parādību varam nosaukt par  pseido-talmūdismu. Atcerēsimies, ka jūdaistiem visa pamatā ir Tora – Likumu grāmata, bet Talmuds satur Toras skaidrojumus. Ohlokrātiem likumu aizstāj interpretācija, anotācija, politiski pasūtīts skaidrojums, kuru noformē caur šķietamajiem „ekspertiem”. Eksperti iegūst labi apmaksātu netiešās varas pozīciju. Šādu varas kopumu esmu nosaucis par JUDIKRĀTIJAS VARU. Judikrātiem likums ir tikai tā kā virsraksts, aiz kura viņš paslēpj, ko grib vai ko liek Beneficiārs. Interpretāciju var būt simtiem tūkstošu. Šādās valstīs likums vairs „nestrādā”, bet «strādā» TIKAI INTERPRETĀCIJA un Biedrs Precedents.

Monarhijās un minarhijās visa likumdošana balstās tikai un vienīgi pašpasludinātā uzurpatora - MONARHA (viena) vai   MINARHA (dažu) TOTALITĀRAJĀ varā, kur LIKUMS, INERPRETĀCIJA, RĪKOJUMS, UKZAS, DEKRĒTS  ir  pavēle, ko balsta draudi pielietot varu.

Ko nozīmē Leģitīmā vara un Likumīga vara?

Leģitīmā vara ir vara, kura piemīt Tautai apriori – no Dieva, kā suverēnu kopumam. Tautai piemīt tās iekšējā dažādība  – katra tautieša un tautietes individuālisms, un tajā pašā laikā piemīt labestīgs kolektīvisms kopīgiem darbiem, priekiem un bēdām. Tikai Tautas lēmumi ir leģitīmi, ja tie nav pieņemti demokrātiski (ar vairākuma diktatūru), bet vienprātīgi!

Likumīgā vara ir Vara, kura iegūta manipulācijas, iekarošanas vai apvērsuma veidā. Subjekts, izmantojot uzurpētās varas stāvokli, pieņem Likumus, nosaka tiesības un pienākumus. Viņš veic tiesību unifikāciju, standartizāciju, kontrolēšanu, sodīšanu, un ar šādu tiesību palīdzību veic vardarbīgu kolektivizāciju.

Latvijas iekarotāji  13.gs. mums, latviešiem, ar uguni, ūdeni, zobenu, badu, uzspieda savu Jūdeo-Hristiešu Veco un Jauno Derību. Derība viņiem nozīmē - Līgums ar savu Dievu. Derība –  tas ir Līgums. Tas nozīmē slēgt līgumu ar Dievu, vienoties ar Dievu. Vecais Līgums  - Vecā Derība ir plaģiāts no Toras (Likumu grāmatas). Līguma slēdzējpuses bija: no vienas puses - dievišķotais Jāve (JHWH/ Adonai/Eli – daudzsk. Elohim), no otras puses - ivru tauta (runājoša ivritā un aramiešu valodā).  Ivri (hebrew) ir  Šema dēla Arpahšada pēcteči, bet aramieši - Šema dēla Arama pēcteči. Pret šiem diviem Šema dēliem karoja cits Šema dēls –Asurs (tā pēcteči ir asīrieši). Līguma priekšmets bija: ticība pret zemi - ja jūs ticēsiet man - Jāvem, tad es jums kā Dievs atļauju iekarot svešu zemi - Kanānu ar tās plaukstošiem dārziem, skaistām mājām, kur „piens tek ķīseļa krastos”.  Kanāna ir sena āriešu rases pelasgu zeme pie Vidusjūras austrumu krasta, kuru ap 2600. -2500. g.p.m.ē. iekaroja ādamiešu rases hamiešu un kainītu atzars jeb parase (apakšrase).

Jaunais Līgums - Jaunā Derība ir tieši tāds pats Līgums, tikai iekarojamā zeme ir visa Pasaule, toreiz viņi to nosauca - Jaunā Israēla.

IS-RA-EL= Isīda, Amen Ra/Amon Ra jeb vienkārši Ra un El (El ir vienskaitlis no Elohim). El-lite (Elite) ir tie, kuri tic El. Par godu Amon Ra jeb Amen Ra visi – musulmaņi, hristieši, jūdaisti pateicas dievam Ra  - saucot Amen!  

Jaunajā Līgumā dievu Jāvi personificēja ar Trīsvienību – daudzdievību: Tēvs, Dēls, Gars. Šajos divos Līgumos balstās visi izejošie kanoniskie – baznīcas likumi, kuri atspoguļojas šodienas Sekulārajos  (lat. saecularis - pasaulīgs, laicīgs) likumos. Neaizmirsīsim, ka šie divi līgumi, kurus noslēdza  Ādama rases pravieši, ir domāti Ādama rases cilvēkiem, bet, mēs, latvieši,  esam Āriešu rases cilvēki un uz mums šie likumi vienkārši neattiecas, un to uzspiešana mums ir varmācība jeb iešana pret Dievu.

TEMĪDA - kā jūs visur varat redzēt, ir ar aizsietām acīm.

Temīda ir Likumīgās varas simbols, tas izsaka arī varas būtību. Varnešu pašizdomātā un pašsafabricētā Likumu vara aizsēja Temīdai acis, lai tā neredz, ko tiesā, lai tā nesaredz, neizjūt tiesājamā pārdzīvojumus un lietas būtību, bet, lai tā tiesā kā rakstīts kādā likuma pantā. Ja kāds pants pietrūkst, tad tas tiek pierakstīts klāt, vai arī izdots jauns Likums. Likumu vara automātiski radīja Tiesu varu, jo kāda tad citādi būtu jēga Likumiem. Jo tos, kuri nepildīja likumu, tos vajadzēja notiesāt. Tiesu vara Latvijā nepārstāv Suverēnu,  tā ir likumdevēja varas iecelta. Pat PSRS laikos, lai arī cik tas bija formāli, bet tiesnešus iebalsoja iedzīvotāji.  Latvijā par tiem formāli nobalso Saeimas partiju brigadieru īkšķi. Šādai tiesai nav tiesības tiesāt Suverēnu –Tautu. Likuma vara radīja vēl vienu starpnieku – brokeru - Vidutāju varu jeb advokātus un juristus. Tie radās kā likumu rakstītāji, skaidrotāji un piemērotāji. Teokrātiskās valstīs brokeri, starp Dievu un Lajiem, ir klerikāļi, bet ohlokrātiskās valstīs, starp Valsti-Beneficiāru un Tautu, tie ir juristi. Baznīcas brokerus pamazām nomainīja Likuma brokeri. Šādus vidutājus Tautas pārvaldītas valstis nepazīst, jo viņi vienkārši nav vajadzīgi, viņi ir Liekie. Vidutājiem bija jābūt varnešu kalpiem – apkalpotājiem, bet, Globālisma ērai sākoties, viņi jau sasniedza tādu pašvaras pakāpi, ka daudzi uzskata, ka, piemēram, ASV de- facto pārvalda advokāti un korporatīvie  juristu kantori.

 „Likumīgā vara” pieder arī milzu noziedznieku pasaulei, kur viņi precīzi tiek dēvēti par  «Likumīgiem  zagļiem» -  «Vor v Zakoņe». Šādu varu oficiāli ieviesa PSRS Josifs Džugašvilli (Staļins). To viņam nenācās grūti izdarīt un saprast tās nozīmību valsts pārvaldīšanā, jo pats bija nācis no tādām aprindām, turklāt bija slavens ar daudziem Tiflisas „varoņdarbiem”. Vēl viens līdzīgs, bet vēl nopietnāks, speciāli organizēts, varas, tiesību un sodu avots ir  M.A.F.I.A. Tas vārds ir akronīms - Mazzini Autorizza Furti, Incendi, Avvelenamenti.- angliski - Mazzini Authorizes, Thefts, Arson, Poisoning (tulko arī kā Kidnapping), jeb latviski - Mazini autorizē zagšanu, dedzināšanu un indēšanu/nolaupīšanu. Tās organizēšana tika uzticēta 33. pakāpes masonam Guiseppi Mazzini. Mafijas tiesību sistēma jau ir iekodēta nosaukumā. Itālijas Mafijai bija arī skaists nosaukums La Cosa Nostra (Mūsu lieta).

Kāds ir EKLĒSIJAS, BAZNĪCAS UN MONARHU Likumu izdošanas avots – likumdevējs?

EKLĒSIJA – SENĀTS ir vienas šķiras vai sociālas kārtas augstākais likumdevējs. Piemēram, Senajā Grieķijā vai Romas republikā nevergu ievēlēta sapulce, muižnieku landtāgs, bajāru veče un tml. Eklēsija nebija un nav visas Tautas vai Sociuma (iedzīvotāju) vēlēts likumdevējs, bet kādas sociālās kārtas vai sociālā grupējuma likumdevējs. Eklēsijas terminu paņēma jaunradītā jūdeo-hristiešu baznīca un pietuvināja jēdzienam Baznīca, un ne sevišķi korekti mācību par Baznīcu nosauca par Eklēsioloģiju.                                                                                                      Baznīcas zemēs – PĀVESTS - VIRSGANS, SINEDRIJS (Sanhedrins), SINODE, KONCILS izdod KANONUS, KANONISKĀS TIESĪBAS, BAZNĪCAS  TIESĪBAS, BULLAS, ZELTA BULLAS. Kanoniskās tiesības ir Katoļu baznīcas tiesības. Par kanoniem sauc hristiešu baznīcas pieņemtos normatīvos aktus. ABSOLŪTĀS MONARHIJĀS un SEŅJORU MONARHIJĀS ( «MELNĀS ARISTOKRĀTIJAS») zemēs - monarhs: sultāns, karalis, sizrēns (lēņu kungs), vēlēts karalis - saukts p(rezidents), diktators, demiurgs - kā augstākās varas nesējs izdod Pavēles-Rīkojumus, Sodus. 

MINARHIJU likumu izdošanas avots – likumdevējs

 MINARHIJĀS - plutokrātijas un  partikrātijas valstīs likumdevējs ir masonu izgudrotais Parlaments, kurš ražo, kodificē – publiskās tiesības un civiltiesības jeb privāttiesības. MINARHIJĀS - oligarhijas, ohlokrātijas un kleptokrātijas pārvaldītās valstīs - likumdevējs ir Birokrātiskais valsts aparāts, kurš «izlaiž» likumu caur grupējumu padomi (koalīcijas padomi, kura faktiski ir viena Beneficiāra vara sadalīta grupējumos), kura nodiktē šķietamajiem (pseido) deputātiem balsojumu politbrigāžu (šķietamo jeb pseido partiju) parlamentā. Ar Likuma nosaukumu faktiski izdod Noteikumus un Instrukcijas, kuru neizpildīšana draud ar ieslodzījumu, ekspropriāciju un vardarbīgo «pašdeportāciju».

Lex Gentium saknes: reliģiskās un sekulārās

Pirmkārt, reliģiskās saknes atrodam reliģisko likumu kodeksā Halakā (halakh/halacha) jeb Ivru (Hebrew) Likumu Kodeksā (Code of Jewish Law) un jūdaistu 620 (365+248) 613 Mitzvot + 7 rabīnu baušļos). Šie baušļi ietilpst Halakā.

Otrkārt, sekulāro likumu kopumā Mišpat Ivri (tulk. Ivru Likumi). Kopums aptver: īpašuma tiesības, publiskās tiesības, kontraktu jeb līgumu tiesības, starpvalstu tiesības, pārdošanas un ūtrupes tiesības, nomas tiesības, tortes likums jeb zaudējuma atmaksas tiesības. Atsevišķi ir izdalītas tiesības un pienākumi, kurus uzliek īpašums (privātais, kolektīvais jeb kopīpašums), tās ietver arī ekspropriācijas tiesības (Eminent domain). Ja jūs salīdzināsiet  Mišpat Ivri un  Saeimas izdotos galvenos, «atslēgas» likumus, tad ieraudzīsiet, ka Saeimas likumi kopē pirmos.

Kā nākošais likumdošanas avots ir jāmin Romiešu un ģermāņu tiesību recepcija. Dažkārt tās sauc arī par romiešu un anglo-sakšu tiesībām. Eiropas valstis paralēli Judeo-hristiešu Baznīcas tiesībām pieņēma arī šo tiesību sistēmu. Šo pārņemšanu sauc par Recepciju.  Latviešiem un citām āriešu tautām ar to tika uzspiesta pilnīgi sveša tiesību sistēma. Šīs tiesības praktiski valda šodienas Pasaulē, bet it sevišķi tās ir ietvertas visu Eiropas Valstu likumu sistēmā.

Vēl viens tiesību avots bija Paražu tiesības. Viduslaikos notika daļēja Paražu tiesību recepcija. Es gan to nosauktu par šķietamo avotu, jo Beneficiārs no tām paņēma to, kas viņam bija izdevīgs, un pielocīja tās pēc sava auguma. Tajos laikos parādījās tāds termins kā tiesību „Spogulis”.  Par «spoguli» tiesību kodifikatori viduslaikos sauca privāto tiesību grāmatas, kurās kā spogulī atainojoties paražas. Bet savas tiesības svešzemnieku kungi, protams, arī neaizmirsa.  «Sakšu spogulis» ir minams kā labs piemērs privāto tiesību avotam, jo tas viduslaikos aptvēra brīvo ļaužu zemes tiesības un jau jauno brīvo kungu zemes tiesības (lēņu kungu tiesības). No šodienas klasifikācijas aspekta raugoties -  tās satur civilās, kriminālās, procesuālās un citas tiesības. 

Jau no Viduslaikiem pastāv arī tāds svešzemnieku tiesību avots kā «Statūtu grāmata», kurā ir apkopoti  reģionālie vai vietējie pilsētu un lauku administratīvo teritoriju «likumi» - Saistošie un Nesaistošie  Noteikumi, Regulas, Instrukcijas, Pavēles, Aizliegumi un Atļāvumi. Statūtu grāmatas izdevējs – kodifikators tātad nav valsts augstākais varas orgāns, bet reģionālais vai pat lokālais: pilsētas jeb novada Rāte jeb Dome, Zemes  sapulce jeb Landtāgs, jūdeo-hristiešu Bīskaps vai kāds tml. subjekts. Šodienas Novadu un Pilsētu Domes arī ražo šādas pseido-statūtu grāmatas un par tur izteikto Noteikumu neizpildi soda ar naudu, pat ekspropriāciju vai deportāciju.

Judikatūras varas iestāšanās

Globālisms iezīmējās jau ar Likuma varas norietu, bet Judikatūras varas iestāšanos. Judikatūra ir tiesu spriedumos un atzinumos atrodamās juridiskās atziņas un principu kopums. Likuma varas vietā izveidojas Šķietamā Likumu vara, jo de facto tā ir Judikatūras vara. Tas ir zināms analogs kā eksistē  Tanakas vara un Talmuda (skaidrojumu, interpretāciju)  vara. Eiropas Savienības portālā  ES-Lex jūs varat atrast vairāk nekā 15 000 spriedumu, un, ja tos iemācās, tad var labi manipulēt ar jebkuru tiesas spriedumu. Visu var piemeklēt, kā tas jau bija boļševisma un staļinisma jeb sociāl-komunisma laikos. Tiesa ir iestāde, un kā katra birokrātiska iestāde tā pakļaujas visiem birokrātiskās pārvaldes likumiem.   Judikatūras varas valstīs notiesāšana notiek  balstoties judikatūrā – interpretējumos. Galvenā ir biedra Precedenta vara. Tas rada precedentu citas tiesas lēmumam vai atzinumam. Līdzās Interpretējumu meistaru varai ir izveidojusies arī cita, pa pusei slepenā t.s Ekspertu vara. Nevis Likums nosaka, bet „Eksperta” slēdziens izšķir visu tiesas gaitu un lēmumu. Tiesas lēmums kļūst atkarīgs no „Eksperta” izglītības - neizglītotības, sirdsapziņas esamības, godprātības, zināšanām un tumsonības, politiskā pasūtījuma, ekspertīzes apmaksas lieluma, „kukuļa” izmēra un tā sadalīšanas principiem, ar vienu vārdu sakot – no pilnīga subjektīvisma. Tiesu prakse, kura balstās likuma normu interpretācijās un „ekspertos”, nevis likumos, šajā Globālisma ērā kļūst par noteicošo. Judikatūra nostājas pret Likumu, pat pret Konstitucionālo likumu. Valsts vairs nav pat likumīga valsts, bet judikatīva valsts ar Precedenta varu.  Ar „talmudisko” Judikatūras varu valsts vēl tālāk attālinās no Likuma varas, nerunājot jau par Leģitīmas valsts varu. Valstij, kura tiek iekarota, tai uzreiz iekarotājs uzspiež savus Likumus, naudu un nodokļus, Judikatūras uzvaras gadījumā vara paliek pilnīgi neierobežota, totalitāra un neprognozējama.

Leģitīmās varas avots: Suverēnu kopums – Tauta. Suverēni (cilvēki) dzīvo pēc Dieva likumiem, dzīvo atbilstoši Tautas Tikumības Kodeksam un Suverēni paraksta savstarpējās Sadzīvošanas – Tautas līgumu. Latviešu Tautas kā āriešu tautas UZDEVUMS ir iziet no šodienas svešzemnieku atnestās Likumu Matrices, dzīvot pēc Dieva Likumiem un pieņemt savu Tautas līgumu jeb Tautas Satversmi.

Satversme

Satversme, tātad, ir tas ir tas pats  Sabiedriskais līgums. Līgums, zem kura mēs patveramies un satveramies, šo vārdu patiesajā nozīmē. Satversme ir Sabiedriskais līgums, ja to paraksta Tauta, nevis grupējumi vai partijas, kuru darbība ir vispār jāatdala nost no valsts, tieši tāpat kā jebkura Baznīca. Satversme nav sabiedriskais līgums, ja to paraksta Minarhi (oligarhi, plutokrāti, korporatokrāti, kleptokrāti). Tas, ko Minarhi un kārtu pārstāvji savā saietā paraksta, tas ir viņu pašu savstarpējais, tautai uzspiestais valsts iekārtas pamatlikums, kuru sauc par Konstitūciju. Patiesas  Satversmes gadījumā Tauta paliek kā suverēns jeb Augstākās varas nesējs, bet Konstitūcijas gadījumā – Augstākā vara var būt pat monarham, vai kādai Lordu palātai, vai kādam baronu  un baronetu grupējumam, vai kādam politiskam grupējumam. Mēs ļoti labi pazīstam Konstitucionālās monarhijas (Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Beļģija, Monako, Lihtenšteina, Luksemburga un c.). Jāņem vērā arī tas, ka daudzas konstitucionālās monarhijas, konstitucionālās valstis un parlamentārās Republikas ir pārvērtušās par Korporatīvām valstīm/republikām/monarhijām – kompānijām (karteļiem), bet šajās valstīs Konstitūcija ir tikai tāda Dekorācija.

Pirmās likumdošanas institūcijas Latvijas Republikā

Pirmās šādas institūcijas bija: Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP, vēlāk pārdēvēta par Latviešu Nacionālo padomi - LNP), Tautas Padome un pirmā Satversmes Sapulce. LPNP tika dibināta.1917.gadā Valkā. Tās galvenais nopelns bija Latvijas valsts de-facto pasludināšana. 1918.gada 17.janvārī (pēc jaunā stila 30.janvārī) LPNP proklamēja Latvijas Republiku. Tā jau 1918.gada janvārī gribēja sasaukt patiesu Satversmes sapulci, bet dažādi politiskie spēki tai traucēja to izdarīt. Latvijas Republiku 1918.gada 23.oktobrī atzina tāda valsts kā  Apvienotā Karaliste (otrreiz rakstiski 11.novembrī), bet pirms tam jau faktiski bija atzinusi Igaunija un Svētais Krēsls. LNP ieguva arī Francijas, ASV, Itālijas diplomātisko atbalstu.

Tautas padome (TP). 1918.gada 17.novembrī steigā (acīmredzot pēc vienošanās ar Vācijas pilnvarnieku, komisāru A. Vinnigu), tiek sasaukta Tautas sapulce, kurai tikai nosaukums ir Tautas, jo tā bija politisku grupējumu pārstāvju sanāksme (40 locekļi no 8 nelieliem politgrupējumiem un vienu Latgales Zemes pārstāvi). Latgales Zemes pārstāvim vienīgajam bija kaut kāda leģimitāte.  Nekādas iebalsošanas vai vēlēšanas nebija.  1918.gada 18.novembrī Tautas Padome otrreiz proklamēja Latvijas Republiku. TP bija likumdevējs līdz 1920.g. 30.aprīlim. Tās kopīgais locekļu skaits 245/297, kuri bija sadalīti pa 22 pastāvīgām komisijām. Neleģitīmā Tautas Padome pieņēma Satversmes sapulces vēlēšanu likumu, atbilstoši kuram tika ievēlēta Satversmes sapulce. 

Pirmā Satversmes Sapulce (SS). Satversmes Sapulces vēlēšanas notika 1920.gada 17.un 18.aprīlī. Darbu sāka 1920.g. 1.majā, beidza – 1922.g. 7.novembrī. SS vēlēšanas okupācijas dēļ nenotika Valkas, Valmieras un Ilūkstes apriņķos – tie bija nepārstāvēti apriņķi. Divdesmit piecas jaunradītās politiskās sīkpartijas un vēlētāju grupas uz vēlēšanām iesniedza 57 deputātu kandidātu sarakstus, bet tikai 16 no tiem ieguva mandātus. Kopumā ievēlēja 150 deputātus. Satversmes sapulces deputāti pārstāvēja 16 steigā izveidotus politgrupējumus (izņemot LSDSP, dib.1899.g.). Ne par kādu tautas pārstāvniecību nevarēja būt i runa, tie bija grupējumu - politisku, ekonomisku, etnisku interešu pārstāvji. SS savas pastāvēšanas laikā pieņēma Satversmi, 205 likumus un 291 Noteikumu ar likuma spēku.

Pirmā Satversme

Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme. Satversmes teksts pamatā un idejiski bija plaģiāts no jehuda Hugo Preisa Vācijā izstrādātās Veimāras Republikas konstitūcijas. Pēc asām debatēm Satversmes 2.pantā vārdi latviešu tautai tika aizstāti ar vārdiem - Latvijas tautai.  Satversmes 2. pants skan - Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.  Par šī politiskā nācijas jēdziena ievazāšanas tēvu Latvijā, kā raksta V.Liniņš, tiek uzskatīts K.Ulmanis, kurš līdz 1934.gadam neesot lietojis vārdu latviešu tauta, bet gan Latvijas tauta. Tautsaimnieks K.Balodis esot viņu saucis arī par „korupcijas tēvu”. Neaizmirsīsim arī to, ka K.Ulmanis nekad nav bijis leģitīms Latvijas valsts prezidents. Var jau teikt, ka jēdziens “Latvijas tauta” bija kā tāds prototips vēlākajam, mums tik labi pazīstamajam, jēdzienam - padomju tauta. Tas, protams, nebija nejauši, jo Pasaulē, it sevišķi Eiropā, iesākās iluminātu-masonu Republiku dibināšanas vilnis. Faktiski viens no Pirmā Pasaules kara cēloņiem (tuvāk manā rakstā „Pasaules vecā un jaunā Izglītības sistēmas paradigma”) bija impēriju un monarhiju likvidēšana, to aizstāšana ar Republikām, kurās valda vadāmie partiju parlamenti.

Pirmā Latvijas Republikas Satversme nav pieņemta tautas referendumā, bet ir politisko un svešzemnieku etnisko grupējumu pieņemts pamatlikums. Šodien spēkā esošā Satversmē ir izdarīti 29 neleģitīmi grozījumi un papildinājumi, kurus visus ir parakstījis Satversmes Sapulces prezidents J. Čakste un Satversmes Sapulces sekretārs R. Ivanovs.  Viņi abi gandrīz katru gadu līdz 2016.gadam ir parakstījuši kādu jaunu grozījumu un papildinājumu.

Latvieši un 1998.gada Satversme

Latvijas Republikas Augstākā Padome apzināti laboja Pirmās Satversmes sapulces pieņemto kļūdaino jēdzienu - Latvijas tauta. Kā to izdarīja AP deputāti? Proti, nemainot Satversmi, bet 1991. gada 10. decembrī pieņemot jaunu Konstitucionālo likumu: „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Šajā likumā  41. Pants skan sekojoši –Katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu.” Desmitajā decembrī reģistrējušies bija 102 deputāti, par balsoja - 83, pret- 4, atturas - 6, pārējie vienkārši izgāja no zāles, lai nebalsotu.  Par likumprojektu nobalsoja - gan komunisti, gan nacionālisti, kā arī šo rindu autors, būdams AP deputāts.

Pilnīgs pretstats ir 6. Saeima, kura 1998. g. 15. oktobrī savā rudens sesijas 10. sēdē latviešus ar visām paražām un tradīcijām aizsūtīja pa skuju taku. Tajā sēdē bija ļoti plaša dienas kārtība, piemēram,  «Par Kioto 1973.g. ... Konvenciju par muitas procedūras vienkāršošanu un harmonizēšanu», bet starp Likumprojektu «Par sadzīves atkritumiem» un Grozījumiem likumā «Par cukuru» bija iespiesti “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, atceļot AP konstitucionālo likumu un to aizstājot ar Satversmes 8.nodaļu Cilvēka pamattiesības”. „Uzlabotās” Satversmes 91. pantā tagad rakstīts: « Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā ...». Balsojums: par - 74, pret - nav, atturas - 5. Šo latviešiem apkaunojošo likumprojektu iesniedza un 8.nodaļu izstrādāja Juridiskā komisija I. Bišera vadībā. Protams, ka tā bija Pasaules Jaunās Kārtības megaprojekta sastāvdaļa, bet tāpēc jau nebija jāuzvedas kā trusīšiem boa čuskas krātiņā un jāpiekrīt globalizatoriem. Pret šo latviešu un viņu tradīciju un paražu izmešanu mēstulē neizteicās neviens nacionālists, neviens deputāts no frakcijām «Tēvzemei un Brīvībai», «LNNK», «Latvijai», Latvijas Zemnieku savienības, «Tautai un Taisnībai». Ne sarkanie, ne baltie, ne melnie, ne brūnie, ne zaļie, ne zilie – neviens neaizstāvēja latviešus kā tautu.

Ko darīt?

Jāpieņem patiesa Tautas Satversme. Lai to izdarītu, jāizveido jaunā Tautas līguma -  Jaunās Satversmes atbalsta grupas – katrā ciemsētā, pagastā, novadā, pilsētā,  Zemē, un Valstī kopumā.

•      Jāizveido Koordinācijas centrs, kurš koordinē atbalsta grupu darbu un tehniski sasauc  Tautas Līguma jeb Satversmes Sapulci.

•      Jaunās Satversmes Atbalsta grupas uzmana esošās Satversmes pārkāpumus un pārkāpējus, iesniedz publiskus protestus, apkopo datus un faktus, cenšas sakārtot valsts tiesisko dzīvi, it sevišķi vēlēšanu sistēmu, atbilstoši jau pieņemtai Satversmei, un paralēli izstrādā Jaunās Satversmes projektu, kā arī tās pieņemšanas Kārtības Rulli.

•      Kad projekts ir gatavs apspriešanai, tad Jaunās Satversmes Koordinācijas centrs sasauc Satversmes Sapulci. Ņemsim vērā, ka iepriekšējā Minarhu (politisko sīkpartiju) pieņemtās Satversmes Sapulces ilgums bija apmēram divi gadi, tas nozīmē, ka Jaunās Satversmes Sapulces ilgums nebūt nenozīmē vienas dienas darbu. Bet laiks negaida, jo katru gadu Latvijā piedzimst nepilni 20 000 cilvēku, bet nomirst turpat vai 30 000 iedzīvotāju, un tai pašā laikā katru gadu oficiāli „pašdeportējas” no Latvijas 20 000 -25 000 cilvēku. Protams, ka tie pārsvarā visi ir darbspējīgā vecumā.  

Latviešu tiesību spogulis

Senči mums ir atstājuši ceļazīmes -  mūsu simbolus, mūsu paražas un tradīcijas, mūsu dzīvesziņu – pasauluzskatu.

Sekosim savai sirds gudrībai un Tautas prātam, veidosim savā zemē tādu sabiedrisko iekārtu, kura atbilst šim garīgajam mantojumam.

Dzīvosim atbilstoši Dieva padomam, dabiskām Dieva dotām tiesībām, Āriešu Tikumības Kodeksam, savām paražām un tradīcijām.

Dr. Valdis Šteins


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker