Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Irēna Saprovska "Gundega"

Librets muzikālai lugai par pamatu ņemot A. Brigaderes pasaku motīvu –

Princese Gundega un karalis Brusubārda.

GUNDEGA

blakus princesei Gundegai ir šodienas Gundega.

Galvenais jautājums - kas pietrūkst mūsdienu Gundegai un arī tautai šodien?

 

Ievads

 Gundega : Metu akmentiņu tev es,

tālu lido spārnos ar manējo domu.

        Gribu satikt es pasaku Gundegu,

kas visvairāk zin pasacīt man.

        Lido, akmentiņ, visu tev vēlu,

tikai atrodi viņu ar nolūku -

zinu pasaku Gundegas viedumu,

                        tas ir bijis, bet nu tautai pietrūkst.

        Es bez vieduma eju kā akla,

katrs pagrieziens visu var sajaukt.

         Nāc, mās, pie manis, es gaidīšu tevi,

                        zin debess, pietrūkst man domas kā spārni.

         Gaismu ar Gundegu iedegšu

savējā dzīvē un savējā tautā.

         Guntiņa, gaismiņa, pasaku feja,

saklausi, sadzirdi caur gadusimtiem,

                        ko tev lūdz māsa no tavējās tautas!

Satiekas abas Gundegas - viena karaļmeitas drēbēs, otra - šodienas tērpā.


Pasaku Gundega: Es atnācu,  jo sauci mani!

Gundega: Es neticu! Tu sadzirdēji, kā tas ir iespējams!?

                  Es darīju, bet neticēju, ka sadzirdēsi mani tu.

Pasaku Gundega: Ja sauc no sirds, tad sadzird tevi,

                                   ja mērķis cēls, tad atnāks tas, ko gaidi tu,

                                   kā dzīves spēlēs, - mums arī likums nerakstīts.

Gundega: Tu skaista esi, arī gudra,

par viedumu to mums mēdz saukt.

       Man tevis trūkst, kā pietrūkst saules,

kā zālei veldze pietrūkt var

                        un novīst tā pat vas`ras vidū,

bez veldzes nespēj dzīvot tā.

                   Ar mani notiek kaut kas līdzīgs,

es gribu dzīvot, Gundega!

Pasaku Gundega : Man taujāt būtu grūti tevi,

            ja vēlies, lūdzu, pasaki,

                                    kā līdzēt varu dzīves spēlēs,

                                    kā varu tev es blakus būt?

                                 Es esmu gadusimtiem šķirta

                                    un redzējums mans ļoti sens,

                                    vai spēšu būt par velgmi spirgtu,

                                    tas jāizlemj ir tev, ne man .

Gundega : Man pietrūkst padoma ik brīdi,

man pietrūkst gaismas, pietrūkst tas,

                        ko nevar vārdiem cilvēks izteikt,

                        bet pietrūkst. . .

Pasaku Gundega : Es saprotu, es esmu līdzās,  

            tad uzticies un ieklausies,

                                    jo tikai sirds, kas tev būs vaļā

                                    vērs durvis mums caur gadsimtiem!

 

Pirmā cēliena - pirmā aina                                                      

Karaļvalsts. No sētas puses nāk princese - jautra, skaista. Karaļvalsts grezna, latviskā garā - viss kokā un viss dabiskos materiālos.

 

Princese Gundega :  Šodien saule pa visu zemi

   mazas zelta pārslas ber.

                                    Es uz maziņa, maziņa kuģa,

   ko par tēva pili sauc.

                                    Esmu tikai sīka pērlīte

   tēva pūra lādītē vēl .

                                    Pilī esmu es princese vienīgā,

  kas no rītiem līdz vakariem dzied.

          Arī tēvam es būšu nolikta –

  auklēt viņu un viņam diet.

          Nemaz negribu prinčus muļķīgos,

  kas tik sevi vienīgi redz.

          Būs man saule kā māte un ziemelis. . .

          Zinu, būšu es laimīga ļoti.

          Tā ies dienas, tā naktis, tā gadi,

 bet es laimīga dzīvošu pilī.

          Prinči atnāks un aizies ar ziemeli,

 jo es esmu par to, kas man savs.

          Tā ies dienas, ies mēneši, gadi –

saules spožumā nebālēs vaigs.

           Būs man draugi, būs radi, būs tauta,

  visi apkārt man dzīvos un smies.

 

 Iznāk tēvs - karalis ar sirmu bārdu, vecs kungs, ļoti simpātisks.

 

Karalis: Gundega, mana saulīte, es tikko par tevi domāju. Būs tev, meitiņ, ar to ziemeļzemes princi jāprecas, lai man mierīgas vecumdienas. Es gribu vēl savas naudas turētājus redzēt, es gribu vēl savas zemes kopēju just. Došu tev trīs nedēļas laika, ja  neatradīsi precinieku - būsi pirmajam kas nāks uz pili, līgava. Tāds mans tēva lēmums, tāda ir mana griba, jo tu, meit, esi patvaļīga.  Domā, ka joki tie, bet es no tiesas, tevi, savu vienīgo meitu, par sievu gribu dot tikai godīgam cilvēkam.

 

Princese Gundega: Tēt, mīļais, tu joko par trim nedēļām!

 

Karalis: Joki prātā tev, man prātā tikai nopietnas lietas. Un sākam skaitīt no rītdienas.

 

Princese Gundega: Tu taču mani pažēlosi ja trīs nedēļās nepaspēšu precinieku izvēlēties!

 

Karalis: šoreiz nē - vīrs un vārds ! Gundega, tu mani jau krietnu laiku aiz snīpja vazā. Nu, teikšu es savu galavārdu. To lai dzird arī pils ļaudis. Sauc. Ļaudis, ļaudis !

 

Nāk pils ļaudis - augstmaņi, kalpi, sulaiņi, pavārs un visi citi.

 

Ļaudis cits caur citu:

              - Ko kungs vēlas no mums, ko kungs grib?

              - Mēs esam klāt un lūdzam – prasi, ko vēlies.

              - Mēs gatavi pildīt tūlīt tavu gribu,

                        jo esam par tevi, ar tevi uz mūžu.

              - Tu mūsu gaisma, tu mūsu gods .

              - Tādu kā tevi, karali tēvu,

        nepazīst pasaule - vīrs un vārds!

 

Karalis : Es ar Gundegu līgu nopietni, 

       ja trīs nedēļās princese Gundega izvēli neteiks, ko ņem sev par vīru,

                   es to atdošu pirmajam, kas nāks pār tiltiņu pāri uz pils pagalma pusi, -

                    tas lai ir īstais, to likten`s būs lēmis!

  Gundega nevar, tad Laime lai izlemj!

  Došu par sievu, to solu es jums arī,

       nelīdzēs asaras, nelīdzēs žēlabas –

       būs vien jāiet kā Laimiņa noliks.

Teic Gundegai  

   Domā, meit, domā nav jāguļ tev miegā,

                     ziema jau garām, bet tu tikai guli.

               Tas ir mans pēdējais tēva vārds!

Vēršas pie tautas. Dzirdēji , tauta, ko karalis teica!?

 

Ļaudis cits caur citu:

                     - Ak, bet mums Gundegas ļoti žēl!

                      - Ak, bet mēs gribētu paglābt no posta!

                      - Gundega gaismiņa šajā pilī!

                      - Mīlam to visi no sirds.

 

Karalis: Paldies jums, ļaudis, ka sanācāt ātri –

                   varēju pateikt, nu sirdij ir miers.

 

Vēršas pie Gundegas. Spītniece, Gundega, būs laiks tev domāt,

                                         bet klausīt tēvu ir pienākums tavs!

 

Gundega : Es būšu nolemta svešajam princim,

                      kuru es nezinu, kas man būs jāmīl!?

       Kā var tā izlemt no skatiena viena!?

 

Došu tiem mīklas, lai mokās un min,

               ja mīklas atminēs - būs man tie rada,

               ja nevarēs - projām lai iet.

Es jau ar tādu, kam nav prāta atspulga

     nevaru visu nākotni siet.

 

Ak, mīļie ļaudis, jel līdziet man satikt  

   pareizo cilvēku, kas darbu zin kādu,

               kam gods, kam godaprāts augstāk par visu.

 

Pa visu galmu, pa visu valsti,

   tikai tāds var būt Gundegai blakus,

               kam ir zelta rokas un sirds!

 

 Ļaudis cits caur citu:

 

                    - Tu esi sudrabs, tu esi zelts,  

  tu esi mūsu lepnums jo balts!

    Tādu tev novēlam arī sev līdzās,

     kam  tikpat gaiša un tīra sirds !

 

Ļaudis :  Dalās grupās.

 

            Vīri: Zvaigznes pie debesīm ceļu lai gaismo!

             Sievas: Saule pie debesīm norāda īsto!

            Vīri: Lai īstais nāktu ar paceltu galvu!

            Sievas: Lai īsto redz jau pa gabalu nākam!

            Visi: Mēs tikai tādu tev, Gundega, vēlam,

kam ir tīra un godīga sirds!

 

Pirmā cēliena - otrā aina.

                                               

Zāle. Nāk precinieki - karaļdēli. Sēž pirms zāles rindā. Ir ļoti dažādi. Saimes ļaudis ziņkārīgi lūr. Notikumi risinās ļoti strauji. Princese staigā pa zāli un domā mīklas. Pirmais princis ir liels, bet ļoti dumjš, ar lēnu domāšanu, smagnēji ģērbies - goda drēbēs kā karalis. Princese liek sulainim saukt iekšā. Pirmais nāk, lempīgi gāzelēdamies, klūp pret slieksni, jo ir uztraukts. Princese nepacietīga.

 

Gundega: Es jūs gaidu jau stundu!  Man nav laika! Man daudz jādomā šodien. Jūs ilgi nācāt. Esat kurls?

 

Lempis: Esmu princis no Austrumiem - jūsu kaimiņu zemes. No rīta izbraucu ar pirmo no liesuma novārgušo zirgu un  ceļš bija neiedomājami smags. Piedodiet, princese Gundega, par manu neizdarību! Es labošos!

 

Gundega: Es pati nesaku neko, bet mans tēvs, viņš negrib ka es vilcinos un man arī jūs ir jāsteidzina.

 

Lempis: Ko pavēlēsiet man darīt vai teikt jums?

 

Gundega: Man laika maz un tāpēc garas runas būs nevietā. Es uzdošu mīklas - jūs tās minēsiet.  Mīklas būs trīs un vērtēšu jūs pēc trīs ballu sistēmas - kurš uzminēs trīs, ies nākošā kārtā.

 

Lempis: Es baidos. . . nebūšu apķērīgs. Bērnībā izkritu no māmuļas rokām. Bija tumsa galviņā ilgi, bet nu jau kļūst labāk. Lepni. Skaitu līdz simtam, reizinu līdz desmit. Tēvs saka, ka man gudram nav jābūt, jo esmu princis. Bez skolas var valsti vadīt. Pats ar sevi esmu ļoti apmierināts.

 

Gundega:  Visiem lai vieni noteikumi. Mūsu karaļvalstī karalis gudrākais cilvēks - tādas tradīcijas. Tātad pirmā mīkla: Iet pa ceļa malu, iet kā zīlonis un rej kā suns.  Kas tas ir?

 

 Lempis domā izmisīgi, bet nekā. Groza galvu, plūkā pogu, šķoba seju, bet nekā. Princese smejas valdoties.

 

Gundega: Tā ir mana visvieglākā mīkla,

            tā ir mana visjaukākā mīkla,

to es uzdevu, lutausi jums,

lai tas būtu kā atvieglinājums -

                        jūsu grūtībām galviņas dēļ.

 

     Tātad, -  iet tas pa ceļa malu, - tas ir sīkstulis liels.

      Iet kā zīlonis smagi, -  tas ir mantas smagums jeb zelts.

      Rej kā suns, - tas ir tāpēc, ka jāsargā manta.

                  Nevar iet tas ar atvērtu sirdi - sīkstums grauž to.

 

      Lūk, mīkla, ko pati es domāju - pati to minu.

      Domās izdomāt, tas jau nav grūti - grūti atminēt.

      Neskumsti, princi, būs tev otra no trijām kas jāmin.

      Tā būs viegla kā dūja, kā sniegpārsla,

       to tu gan droši minēsi pats.

 

Nav ne acu, ne zobu, ne mutes , bet ir notikums liels, un ir doma. Kas tas ir?

 

Lempis: Es nezinu, princesīt. Man slikta dūša, es nevaru mīklas minēt. Man dodiet nopietnu darbu.

 

Gundega : Noteikumi būs visiem vieni. Esat no tiem, kas pusceļā krīt?

 

Lempis: Mēģinu. . .  Ļoti sasprindzinās, pēc brīža. Nekā!

 

Gundega: Nav zobu, nav acu, nav matu, bet ir doma - tas ir notikums ar pasaules Esības telpu.  Nav tai ne zobu, ne acu, ne mutes, bet ir liela doma ko tā sevī nes -    Esības telpa tā ir! Nu labi, tagad trešā mīkla.Tā gan būs viegla: Mazs vīriņš, liels uzvalciņš. Kas tas ir?

 

Lempis:  Tas jau esmu es!

 

Gundega : Smejas.  Jā gan, mazs garā, bet liels augumā! Nu,re! Vienu mīklu atminēji!  Tu tomēr esi bijis liels gudrinieks. Brauksi uz mājām, stāsti tēvam, ka princese Gundega teica tevi gudru esam, tik gudru, ka pats sevi mīklā pazini. Tas nozīmē, ka liels vīrs esi un savas kļūdas, ja pats redzi tās, arī labot pats vari. Brauc mājās un lai tavu zirgu mani kalpi sabaro godam. Bet līgavu meklē tuvāk mājām, ne svešās zemēs. Savas zemes līgavai būs arī ar tādu gana, bet citzemju - prasības lielas, tu  tur vari zaudēt, ne tikai pats, bet arī kleperītim var iziet greizi. Sveiks, kaimiņu princi!

 

Lempis lāčo ārā pa durvīm. Tiem, kas sēž, rāda, ka galva griežas, un steberē ārā no zāles.  Iet nākošais - žirgts, lunkans, glaimīgs, noteiktiem soļiem, skaisti sapucējies kā švīts.

 

Gundega:  No kādas karaļvalsts jūs būtu, man kaimiņu vai tālākas zemes?

 

Princis: No kaimiņu zemes ko Eiropa sauc .

 

Gundega: No Eiropas sirds . . .

 

Princis : Turpat jau trāpījāt, būšu no turienes. Tāls ceļš mani atveda. Kādi ir princeses domu ceļi? Ko man būs darīt, ko teikt?

 

Gundega: Mīklas būs jāmin un mīklas būs vieglas, bet ir viens atrisinājums - tikai tas, kurš prot atminēt manējās mīklas, tas būs īstais, tas jūt manu domu. . .

 

Mīkla, mīkla, mīkliņa minu, minu tevi - 

   minu rītā, vakarā tavu gudrībiņu.

Tam, kam mīkla minama –

   tam tā dvēsle jūtama.

Vai tas ir no zemes tālas

   vai no sētas, kas ir blakus.

Ir tik dvēsles stīgas klusas,

   kas sien sirdis mūžos mums.

 

Princis: Princese Gundega, tas man būs nieks,

     tas būs tikai izklaide, prieks,

     jo tevi redzot es jūtu, ka varu

     arī ko tādu, ko vakar vēl nespēju.

Dod man mīklu minamo, dod visas trīs,

   lai tās uz manas plaukstas trīs.

Es ātri teikšu tev atbildes savas,

   lai tās ir pareizas, lai tās ir tavas.

 

Gundega: Bija cilvēks, bet kļuva zvērs, bija laimīgs, bet kļuva vergs. Kas tas ir?

 

Princis: Domā un saka. Būs, laikam princis, kas lūdz tavu roku un saņem atteikumu.

 

Gundega: Smejas. Nē, bet tā arī to var tulkot. Tas ir sīkstulis .Tie nekad nav laimīgi, jo ir manta jāsargā. Labi, bet nu otra mīkla: Kukulītis liels, uzpūties balts, bet vidū tukšums - ne miltu, ne rozīņu.      

 

Princis: Tas jau būšu es princeses Gundegas acīs!

 

Gundega: Smejas. Tā to arī var tulkot, bet mana mīkla bija citādi tulkojama - tas ir miedziņš bez sapnīša.

 

Princis: Cerības dilst, mīļā kaimiņu skaistule.

               Izslīd man diedziņš, kas varēja sasiet.

               Nu, tad minēšu trešo reizi!

 

Gundega: Cibiņa ganiņam, liels maisiņš ubagam, kas tautu dēlam pats galvenais?

 

Princis: Tas būs naudas maciņš!

 

Gundega: Tā to arī var tulkot, bet mana mīkla citādi tulkojama, - tautu dēlam galvenais darba prasme un laba sirds. Princis smejas ilgi un no sirds.

 

Princis: Jūs, princesīt, esat no lauku karaļvalsts.

  Jūsu tikumi nav Eiropas likumi,

      mums ir naudiņa lielā vērtē.

  Mūsu princeses precas ar naudiņu

      un dzīvo ilgi kā kaķis ar peli,

                  ar savu loloto netiek līdz laimei.

 Naudiņa mēraukla, saku es jums!

 Princese, Gundega, spožā no spožajām –

    atveriet acis un pieņemiet roku,

                ko jums sniedz bagātais princis no Eiropas!

 

Gundega: Es jau tam pirmajam princim ar teicu,

                     ja grib kā cimds ar roku dzīvot –

                     savējā princese jāved uz pili,

         lai var pēc savējām mērauklām dzīvot.

     Tad būs gan zelts, gan sudrabiņš,

        tad būs gan gaisma, gan mīļumiņš.

     Tad valdīs laba un stipra griba

       saturēt zemi, lai ir no tām,

       par kurām tad saka – brīnums ne zeme.

     Tur dzīvo tauta, kas gudra un čakla –

        naudu tur nemīl, tur tikumu zin.

 

     Redzat, ka esam no dažādām zvaigznēm.

     Nav jāiet ceļš man pie svešajām tautām,

        bet jāved pilī no tautas ir princis!

 

Princis: Esmu es zaudējis, jūt mana sirds. . .

 

  Acis man apžilba tavējā spožuma,

     bet esi gudra - tā īpaša rota.

 Gudra, ne zinībās, ko zina visi,

    gudra no dabas, ko nesaredz skats.

 Esmu es nolikts kā pēdējais puika,

    bet sirdī gaisma, nav dusmu, nav naida.

 Aizeju šodien, lai atnāktu rīt!

 

 Domā, jo mīlu es spožāko zvaigzni,

    kas pie Rietumu debesīm mirdz.

 Spožākā zvaigzne un jaukākā vaigā,

    kādu vien esmu es redzējis mūžā.

 Eju es šodien, lai atnāktu rīt!

 

 Pārdomā lūdzu, ja neminēs mīklas tie,

    kas pie tavējām durvīm tur sēž,

                lai viņiem neveicas, lai galvā vējš,

                tāds ir mans vēlējums.

 Aizeju tagad, aizeju tagad, lai atnāktu rīt!

 

Iet prom. Strauji paiet visiem garām. Nāk uz princeses zāli nākamais.

 

 Otrā cēliena  - pirmā aina

 

 Starspēle: Abas Gundegas satiekas ziedu pļavā.

 

Gundega: Ziedi, ziedi, smaržas. . . Es sajukšu prātā! Vairāk par visu mīlu vasaru! Tu?

 

Pasaku Gundega: Es visus gadalaikus -  mīlu dabu tās kopumā. Viss ir ziemeļos skaisti. Mums ir gan vasara, pavasaris, rudens, ziema - tāds krāšņums! Tāpēc arī raksti mūsu tautas tērpos ir tik dažādi un tik krāšņi.

 

Gundega: Tu par to, bet es gribēju runāt par piezemēto. . .

 

Pasaku Gundega:  Piezemētais ir daļā no dzīves, piezemētais ir bieži Dieva paaugstinātais. Nesaki tādus vārdus, tu pati pazemini sevi un dzīvi Šajā saulē.

 

         Gundega: Ak, māsiņ, ja es būtu tik redzīga, jūtīga es laikam arī dzīvotu savādāk. . .

 

Pasaku Gundega: Tas būs, bet jāatver dvēseles vārti, lai Dievs tur gunskuru kur!

_____________________________________________________________________                                                     

 

Atkal turpat, kur pirmajā cēlienā - atkal karalis, Gundega, ļaudis.

 

Karalis:  Meitiņ, ko teiksi, vai esi jau lēmusi,

     tēvam tad uztici savējo domu.

   Es par to priecāšos, jo zinu gudra tu,

     izlemsi pareizi, izlemsi nopietni.

  Neklusē, princesīt, pastāsti visiem,

     lai ļaudis priecājas no mūsu laimes.

 

Gundega: Nav man ko teikt tev, mīļotais tēti,

         uzdevums grūts bija, nerisināms.

     Ja viens bij` gudrs, tad netīkams sirdij,

        otrs, kas tīkams bij`- bij`, muļķītis prātā.

     Trešajam vispār tā tikai kā izprieca –

         brauciens uz zemi pie ziemeļu meitas,

                     ne tas ko saprot, ne saprast tas vēlas,

                     buldurē savu kā tītars tik cēli.

   Ko lai es saku, bez tulka jau nesanāk,

         un tad es teicu, lai mājās brauc.

 

Karalis: No visa simta, kas šurpu bij` atbraucis,

     tu pat i vienu sev labu neradi!?

  Nu tad, meit, lai ļaudis dzird ko es saku -

                 tu esi mani aiz bārdas vilkusi,

                  tu esi mani aiz snīpja stiepusi,

                 tagad tu iedūri sirdī tēvam!

 

  Lai notiek tas, par ko mēs runajām

    ar ļaudīm saviem un tevi pirms laika,

                lai Laime izlemj likteni tavu, -

                 lai tas, kas nāks par tiltiņu pirmais,

                 ir tavs uz mūžu.

No mirkļa šī rēķini sākas.

 

Ļaudis cits caur citu:

              - Karali, mīļais, neesi bargs!

 

              - Lai notiek viss no tiesas bez bardzības!

 

    Vīri: Tikai ne to, tikai ne to!

            

    Sievas: Mēs no tā baidāmies, negribam tā, atdot princesi neziņā!

 

Nāk pār tiltiņu svilpodams vienkārši ģērbies stalts podnieks, nesdams savu darbu uz pleca - podi, vāzes, svečturi u.c.

 

Ļaudis: Ak, Dievs!!

 

Karalis: Redzi, Gundega, Laime mūs dzirdēja!

     Paej pretim un uzrunā viņu!

 

Gundega: Lai notiek, tēv, ja tu tā gribi!

      Labāk lai noskrandis, bet gudru galvu.

      Labāk lai noskrandis, bet mīļu sirdi.

                  Labāk lai noskrandis, bet runā mēlē,

         kuru es dzirdu un saprotu labi.

 

Iet pretīm un uzrunā podu vīru.

 

  Sveiks, brašais podniek, vai nesamais viegls,

     ja dziedi dziesmu kā putns uz zara?

  Redzu, ka laimīgs, kaut nesamais smags,

     kas tevi priecē, kas ir tas ?

 

Podu vīrs:  Darbs mani spārno un darbs mani ceļ –

                      vieglums no zemes, ko solis mans sper.

        Esmu es šejienes podnieks no paaudzēm,

          kas jums te podus nes simtiem gadu.

        Darbs mani ceļ un gaišajā dienā

           nāku uz pili, kur princese viena,

           esot tik skaista, ka acis žilbst

           un gudra arī . . .

        Nav žēl man podus par puscenu dot.

        Podi ir manās rokās kā mākslas darbs,

             tajos ir siltums no manējās domas.

         Lai tiek tie ļaudīm, kas pelna šo siltumu,

 tādēļ es nāku ar soli tik vieglu.

 

Gundega: Tēt, tas jau īstais un daiļš vēl no vaiga!

        Lai notiek, Laime ko vēlēja ņemšu!

        Tas būs pa prātam man, to visi redz.

        Labāk ar to, kas prot darbu un godīgs,

          nekā ar mantu - es lemju par šo!

 

Ļaudis cits caur citu: 

 

                - Ak, mīļais bērns!

 

                - Karali nedari, atņem no viņas šo savējo lēmumu!

                - Lai dzīvo viņa pils pagalmos mūsu!

 

                - Lai dzied kā putniņš, lai vītero!

 

Karalis: Būs kā es teicu, lai iet līdzi vīram,

     lai saprot dzīvi un zin` ko tā sver!

 

Podu vīrs : Es neko nevaru saprast no jums visiem,

kas te ir noticis, kas notiek pilī ?

 

Gundega : Tēvs lika vīru man steigā sev paņemt,

ņemu es tevi, ko teiksi tu?

 

Podu vīrs :  Tāda laime ir mūžā tik reizi –

ņemu, nāc iesim,  tik pavards būs jāuztur.

         Kā tu to veiksi ?

 

Gundega : Mācīsi mani!

 

Podu vīrs: Man mazam šūpulī zīlēja laimi,

          kas būs tik liela, ka noticēt grūti.

       Laikam es debesīs uzkāpis esmu.

       Laikam es guļu, jel ļaujiet man gulēt!

       Negribu mosties, es Gundegu mīlu,

mīlu tās daiļumu, prātu un veidolu.

       Tā būs tā brīnišķā Latvijas meitene,

kas pārsteidz visus, pat svešzemju prinčus.

     

       Valodas klīst jau no ciema uz ciemu –

gudra tu esi un daiļa kā saule!

       Ejam, ja tu to no tiesas man saki,

tikai joki lai nebūtu tie.

       Joki man patīk, bet tikai ne tādi,

kas salauž sirdis, kas prātus jauc.

     

       Ejam, tu ziedu karaliene,

ejam, tu gaisma starp tūkstošiem sauļu!

       Ejam, tu liktens ko Laime man lēma

šūpulī esam.

 

Abi sadodas rokās un iet uz otru pusi pāri tiltam un pazūd skatam.

 

Ļaudis cits caur citu: 

 

              - Aizgāja, aizgāja,  ko nu mēs darīsim?

            

  - Bez saules var vēl, bet bez mūsu princeses!?

 

       Vīri: Gan tikai joki tie, nāks viņa atpakaļ.

 

       Sievas:  Lieli tie joki gan nevar būt. . .

 

       Visi: Aizgāja, aizgāja, nozuda skatam!

 

Karalis: Tagad lai miers uz brīdi še iestājas - karalis domā!

                                                    

Klusums. Nodziest gaisma.

 

Otrā cēliena – otrā aina

Notikumi risinās podnieka būdiņā. Pilns ar māla traukiem. Podnieka ripa. Gaiša diena. Tur podnieks, Gundega un ubadze.

 

Ubadze: Tu vāri pusdienas? Vai ubagus no tiesas pieņemat? Man ciemā teica, ka jūs visiem maizi dodat.

 

Gundega: Es jau nepelnu, bet viņš - mans gaismas nesējs (Smejas), tas ēdina visus.

 

Ubadze: Tagad grūti laiki. Karalis noburts un neviens nezin, kur viņš mitinās. Valsts lielā postā. . . Nav ne ēdamā gana, ne gaismas gana. . . visiem drūmas domas. Bet, zini, burvis ir bīstams tāpēc, ka maina izskatu un neviens nezin kāds viņš īsti ir. Vieni saka - esot viens no galminiekiem, otri, ka esot rakstītājs, kurš galmam dzeju raksta, trešie vispār baidās runāt - par savu trīc. Gatavi nelietību uz kamiešiem nest, ka tikai rieciens maizes un ja biezāks kā citiem, tad vispār klusē.

 

Gundega: Ak!?  Es domāju šī zeme  izmirusi, jo te vispār neviens nevalda, bet ja burvis. . . tad citādi. Es zinu. . tā mēdz būt, bet tad, kamēr karalis projām kāds cits cenšas saturēt valsti.

 

 Ubadze:  Ir jau citi, bet tie valsti putina, tikai tēlo, ka darbojas valsts labā, bet patiesībā dara visu lai sev labumu gūtu. Ak, visa tauta no tā nogurusi, bet reti kurš patieso ainu saprot. Aptumšotas ir viņu domas. Dzīvo kā apmāti, kā greizo spoguļu karaļvalstī.

 

Gundega: Es gribētu kā līdzēt, vai es ko varu?

 

Ubadze : Ko nu tu? Te valda nauda, divkosība, pašlabums. Te tautas kopējais gars miris. Mēs, tie, kas vēl par tautu domājam, ļoti gaidam karali, bet saka, - viņš atgriezīsies tikai tad, kad tauta par sevi pati gribēs pastāvēt. Jo tā jau ir, - kam karaļvalsts ja nav tautas?

 

Gundega : Jā. . . tā nu viss jums ir iznācis. . .

 

Ubadze : Bet no kurienes tu tik skaista, pie tāda nabaga esi atnākusi?

 

Gundega : Es mītu zemē, kur sniegs un sals,

bet nemīt tur ne burvis ļauns,

                        ne raganas, ne varaskārie –

tur gars ir visam sīkam pāri.

     Un tauta mana: par gaismu savu

var celties, gulties, var domāt daudz.

                 Neviens tur nedomā tik par savu

un tāpēc stipri, un tāpēc cēli.

 

     Es biju karaļmeita zemē,

par kuru stāstu tagad tev.

                 Bet zini, teikšu, ka dēļ šī vīra,

pie kura stāvu es dūmos sūros,

                        es celtos rīt un plikām kājām

es dotos prom no tēva mājām.

     Viņš man ir sauli sirdī kūris. . .

Pēc mirkļa

     Viņš nebūs tas, ko burvis būris,

jo gaisma, kas no viņa staro,

                        ir lielāks spēks par visām varām?

 

Ubadze: Es tev nezinu teikt. . . neviens nezin viņu vaigā. Viņš esot vienkāršo ļaužu kārtā,  bet kurā ciemā to neteic mums, lai tauta nezin, lai pati pret burvi stājas.

~

No spēka sava, lai smeļ kā no akas,

   ne citu spēku talkā sev sauc,

   bet savu spēku un gribu sauc.

Tas būs, kas tāds, no kā tas burvis,

   no zemes šīs uz mūžu ies.

 

Gundega: Ak, nu jau ēdiens jāliek galdā, bet mans podu vīrs atkal ir māla medībās. Viņš ir darbarūķis un īsts mākslinieks! Sākumā domāju - nespēšu iemīlēt, bet šodien jāsaka, ka patiesi skan teiciens - viss brīnišķais ir vienkāršs. Tā ir sanācis, ka mana podu vīra skaistums slēpjas vienkāršībā. Jā, zini, viņa podus tirgū izpērk par tīru zeltu. Viņš jau sen būtu bagāts, bet visu atdod citiem, pats dzīvodams pieticīgu dzīvi.

 

Ubadze: Man arvien vairāk izskatās, ka šis būs tas īstais. . . jā, jā. . .

 

Gundega: Tu atkal par to . . . es domāju, ka var būt, bet var arī nebūt. . . Man vairs tas neliekas svarīgi, jo īsts zelts ir tas, kas ir spožs, bet visiem acīs nestāv. Ārējs spožums var būt tikai apzeltīts, iekšējs - mūžīgs.

 

Ubadze: Tev gudra valoda. Tu pēc karaļmeitas neizskaties. Tām tukšas runas, tukša galva, bet pašas uz spožām mantām, bet tu -  tu esi savāda. . .

 

Gundega : Mana zeme no kuras nāku ir savāda. Tur ļaudis dzīvo par garu domājot. Tur ļaudis garīgās vērtības augstā godā tur, bet manta tur garam kalpo.

 

Ubadze : Tā gan. . . Līdz ļaunā burvja nelietībām arī  pie mums tā bija.Tagad viss ritenī sagriezies - tumsa uzdzīvo, gaisma acis slēpj. Viss tādos vārdos ietērpts, ka gaisma baidās teikt. Noticēt vari, ka pie mums ir tumsas vara, bet saka - gaismas un tauta klusē. . .

 

Gundega : Tu mani uztrauc - es nespēju ticēt, ka tā var būt!

 

Ubadze : Troksnis. Tur jau tas Podu vīrs nāk ! Vai viņš tev savu vārdu nav nosaucis?

 

Gundga : Esmu prasījusi, bet viņš saka, lai to saucot par Podu vīru. Tas esot labs vārds -  tas norāda, ka naudu viņš ar darbu pelna.

 

Ubadze: Es nojaušu. . . iedod man paēst, man jāiet pie ļaudīm. Tā būs vēsts, ko tauta jau sen gaida.

 

Gundega :  Troksnis tāds, kā pērkons ducina. Paiešu pretīm. Tu, lūdzu, ēd!

Ielej ubadzei steidzīgi no zupas katla, nogriež maizi un atvainojas. Skrien pretīm uz trokšņa pusi. Ubadze ātri ieskrien būdiņā, visu nopēta, atsēžas, ēd. Nāk Gundega ar Podu vīru.

 

Podu vīrs: Mums labi ļaudis ciemos atnākuši!

       Mēs priecājamies varam dot,

jo tas, kas dod, tas mūžam rod.

       Tam tiks gan dots no tiesas viss –

tā Dieva doma šodien ir.

       Ja tev ir rieciens ļoti biezs,

tad pārgriez to, tā vēlē Dievs.

                    Ir notikums - to tauta zin`,

ka karaļdēls tās takas min,

ko burvis tam ir ļauni lēmis,

bez sirds tam visu dzīvē ņēmis.

   Un tikai tad būs viss kā senāk,

kad tauta nāks un kopā sanāks

                        un ies par taisnību tā teikt –

tad viss šai karaļvalstī būs kā senāk.

               Te valdīs miers un klētīs graudi birs,

te naidi irs, un viss kā pasakā te ziedēs,

                        jo Dievs tā grib –

caur savu lietu tautai stiprai  jākļūst!

 

Ubadze:  Es nojaušu, es steigšos. . . Mēs nāksim. . . Došu ziņu tiem, ka laiks ir nākt!

 

Gundega:  Ko viņa runā?

 

Podu vīrs:  Neko.. . Iesim strādāt un tad būs arī laiks zvaigznēs lūkoties.

 

Gundega:  Es gribēju tev ko teikt. . .

 

Podu vīrs:  Klausos, mana princese.

 

Gundega: Es mīlu šo būdiņu, smaržo kur māls,

kur zvaigznes tik spožas, kur ceļmalās stāv

                         pēc lietus lāmas un zāle kur dīgst –

 tur mana dvēsele tvīkst.

      Tur dzīve man aizrit bez gara laika –

laiks vienmēr par maz, jo darbs darbu taisa.

      Tu podus, es pavarda uguni turu,

mēs dzīvojam dzīvi, kas laimīgu dara,

                        jo cilvēka mūžs ir tik vienots ar dabu –

no rīta līdz vakaram daru tai labu.

      Es saudzējot pēdas pat sūnā minu,

tu daiļumu radi, tu laimi sēj sirdīs

                        un prieku ir vairāk kā bēdu šai malā.

      Es palieku šeit , manu podu zēn!

      Es palieku, princese Gundega mežā

pie noteiktas dzīves, pie noteiktas lomas.

      Tu princis no tautas, tev tikums ir rada,

ko vēlēties man, būs visa mums gana -

                        būs birumiņš klētīs, būs bērneļi mazi,

būs nodzīvots mūžs, kas nenesīs kaunu.

      Es palieku še, kur priede dod spēku,

kur sūnā kā paklājā kājas man grimst.

 

Podu vīrs:  Mana princese, šī dziesma manām ausīm izklausās kā atzīšanās mīlestībā.

 

Gundega:  Es nezinu kāda ir mīlestība - uz mana sliekšņa tā nav stāvējusi, bet ja tu zini un saki, tad varbūt tā ir mīlestība ja es, princese būdama, palieku mežā no brīva prāta un uz mūžu.

 

Podu vīrs : Tu ļauj man noticēt, ka viss ļaunais reiz beigsies.

 

Gundega :  Vai tev kas ļauns?

 

Podu vìrs :  Nē, nē! Es tāpat. . . Rīt jābrauc uz tirgu, rīt Mārteņdiena (vai kāda cita svētku diena). Liksim, Gundega, visus podus ratos - šoreiz visus, es domāju. . .

 

Gundega: Tu gatavojies jaunam dzīves posmam, ja visu ved uz tirgu?

 

Podu vīrs : Sirds saka, liekam visus un ejam zvaigznēs lūkoties. Zvaigznes daudz cilvēkam pastāsta,ja viņš tās prot tulkot. Tur mūsu seņču gari mīt. Tā mēs laipu metam ar domām pie viņiem un viņi pie mums.

 

Gundega: Ejam. To zin arī manā karaļvalstī, ja degunu uz leju nokāris staigāsi - rūpes visu mūžu  tev vezumā būs, bet ja deguns zvaigznēs - gan viegli taps un rūpju nebūs, tās vienkārši zūd.

 

Abi sadodas rokās un iet lūkoties zvaigznēs.

 

Trešā cēliena - pirmā aina

Tirgus laukums. Režisora fantāzija - tur gan dejotāji, gan dziedātāji. Viss notiek Mārteņos - Mārteņu tirgus( var arī citus gadskārtu svētkus ielikt Mārteņu vietā – pēc vajadzības) Rit soļi, dejo, dzied, piedāvā preces. Nāk ļaudis, kas piedāvā Mārteņu gaili. Visādas izdarības, kas tikai var būt tirgus laukumā sakarā ar Mārtiņiem. Piedalās: tauta - dažādi ļaudis, podu vīrs, Gundega, ubadze, vēlāk burvis - pūķis ar daudzām galvām u.c.

 

Gundega: Mēs pirmie, tirgus tukšs.

 

Podu vīrs: Es zinu, bet vieta jāieņem laicīgi, jo šodien Lielā tirgus diena. Esi uzmanīga, Gundega, te būs gan labi ļaudis, gan ļauni, kā jau dzīvē. Uz tiesībām savām nepastāvēsim, bet vieta ir mūsu, ja nu kāds taisās padzīt.

 

Gundega: Kas nu dzīs, visi ir savi ļaudis! Vai, nu pirmo reizi tirgū.

 

Podu vīrs : Pirmo nē, bet varbūt pēdējo. . .

 

Nāk ļaudis - tirgotāj , dziedātāji, mijēji. Visādas izdarības - tas pēc režisora ieskatiem.

 

Ubadze :  Arī jūs te, es jau cerēju. . . ļaudis zin, plūdīs aumaļām. Es to padarīju. . .

 

Gundega:  Ko tu runā, vai tad kas bija jādara?

 

Podu vīrs: Kas jums par noslēpumiem no manis? Es esmu klāt, bet runājat par lietām ko nesaprotu.

 

Gundega:  Jeb izliecies nesaprotam. Es domāju, ka tu esi tas noburtais karalis Brusubārda.

 

Ubadze :  Es domāju tāpat kā viņa.

 

Podu vīrs : Es zinu, ka jūs zinat, bet kamēr Gundega mani no sirds nemīlēja, tikmēr burvestībai nebija pretspēka. Tikai mìlestībā ir Esības telpas atslēga likta, - tā ir vienīgā slēdzene pret visu ļauno. Man bija jāklusē, citādi būtu visu mūžu ar tevi mežā jādzīvo. Es tev gribēju zvaigznes no debesīm nonest, bet ar tavu mīlestību viss atrisinājās - būs tev gan zvaigznes, gan mīlestība, gan bagātība. Tā ir ja dzīvo - sirdij paklausot.

 

Gundega:  Ak, cilvēku daudz. Es tevi vairs nedzirdu.

 

Podu vīrs:  Šodien būs notikums, tam ir jābūt. . . Esi drosmīga, mana Gundega!

 

Gundega:  Vai tev kas draud?

 

Ubadze:  Draud gan, meit, jo tas, kas pret karali roku cēla - zin kapēc to darīja. Iet cīņa starp gaismu un tumsu visos plānos.

 

Podu vīrs (karalis Brusubārda): Esiet uzmanīgas abas, ja kas ar mani.Vēršas pret ubadzi. Sargā Gundegu!

 

Gundega: Nāk ļaudis. Es tālumā redzu to daudz.

 

Laukumā jautrība. Pēkšņi tumsa. Brauc rati bez zirgiem ar lielu troksni. Ratos pūķis daudzām galvām Karalis iet pretìm spožās drēbēs. Apkārt  tauta.

 

No pūļa viens: Tas ir viņš! Ubadzei taisnība! Es jums saku, lai viņš stāv malā!

 

                        Cits: Mēs paši! Mums ir spēks!

 

                        Cits: Viņš viens, ar mums kopā tas liels un mēs ar viņu lieli.

 

                        Cits:  Bet teica, tautai jāiet pašai, tad tikai burvestība zudīs !

 

No pūļa sieva :  Kas vīri būs, vai beidzot būsiet vīri  

vai lamzaki, ko katrs liec!?

    Šī valsts kā skudrupūznis pilns ar tautu,

bet TAUTAS NAV!

 

Vīrs no pūļa: Mēs nācām šurp, lai stātos - mūs ir daudz!

            

                        Cits: To cīņa parādīs, jo daudzums neizšķir, bet gars!

 

                        Cits: Te sievu daudz kā tirgus laukumā reiz klājas,

   tās vājas ir !

                                    Kur spēku rast?

Sievas cita caur citu :

              - Mēs esam vājas vai tie ir joki?

 

              - Tie jau tie mūsu vīri kā spoki, - 

te viņi ir un te viņu nav, sievas vienmēr visu var!

 

             - Es nesaprotu, cik ilgi var šķelties,

            pret tumsu vajag kā kamolam velties!

 

             - Savējo tautu, lai godā ceļam,

šim tumsas spēkam, lai bluķi priekšā veļam!

 

             - Kur lai tam cērt, tam ir simtu galvu?

 

             - Cērt, lai put no viņa pat spalva!

 

Vīrs: Dosiet to man, es stiprinieks ciemā!

 

Cits: Lai karalis cērt,

pirmā galva par mokām,  

ko burvis tam vēla

kā milzu akmeni uz desmitiem gadu!

 

Ļaudis velk pūķi zemē. Pēkšņi tumsa. Izkūp dūmi gaisā - pūķa nav!

 

No pūļa: Kur tad šis palika? Nav!?

 

Cits: Tas mira ātri no mūsu gribas -  

 tas bija īstens un domu auglis,

            ko katrs sējam, to katrs pļaujam!

 

Cits: Tīrāki būsim, ļaunuma nebūs –

nav mūsu domās, nav mūsu sirdīs,

vispār tas zūd!

 

Tauta priecājas - tautas dejas un dziesmas un viss, kas piederās.

 

Gundega:  Vēršas pie karaļa Brusubārdas.

 

Es brīnos tevi, tik daiļu redzot.

 

Maziņai meitiņai bija reiz paijas,

   bija, bet izbija – palika noliktas pils kambarīšos.

Tagad būs paijiņas jāmij pret citām,

   bet sirds man pareģo laimīga būšu.

 

Karalis Brusubārda: Bija reiz karalim mājas un tuvie –

   atņēma visu tumsības vara,

                                       atņēma visu, lai dzīvi man dotu

   ar savām rokām iekārtotu.

Rīt būs vēl labāk, vēl skaistāk kā bija –

   tā Dieva doma, ne mūsu griba.

Dosimies tagad uz manu pili,

   lai laimīgu tautu es redzētu rītu.

 

Abi:  Kur saule lēks - tur zelta birums,

kur norietēs - tur sudrabiņš.

          Mīļajiem ļaudīm, kas talkā nāca,

 rīts, lai no tiesas ir gaismas pilns.

         Tā mūsu griba - tas Dieva varā.

 

Tauta: Nav virs pasaules skaistākas debesis,

   kā virs zemes, kur tauta šī mīt.

 Nav virs pasaules zaļākas ielejas,

   kā virs zemes, kur tauta šī mīt.

 Gaisma atnāca, tā tam bij jābūt,

    tas ir notikums, ko vedām mēs.

 Vedām garīgi, no sevis ņemot,

    nevis naidā un karojot.

 Saule ir, saule būs te mūžos,

    zaļums košs, zilums spožs, gaišas sirdis.

 Viss ir pašos, viss pašos tik rodams.

 Ziemas miegā vairs negulēs tauta,

   tam uz laikiem ir jāpieliek punkts!

 

Nobeigums: Abas Gundegas svētku drēbēs. Vakars pie jūras.

 

Gundega: Es tā priecājos tevi redzot!

 

Pasaku Gundega: Es arī.

 

Gundega: Vai tu esi nokārtojusi savu dzīvi?

 

Pasaku Gundega: Man izgāja kā pasakā - tas, ko mīlēju karalis bija, bet burvis to būra.

 

Gundega: Atceros, atceros - laimīgas beigas!

 

Pasaku Gundega: Man laimīgas, bet tev?

 

Gundega : Nezinu . . . Jūtos galīgi ne no šīs pasaules. Sirds saka beidz skumt, jo dzīvot ir laiks, bet es skumstu. . .  Zini, man šodien izšķiras pamatjautājums - būt vai nebūt. Artūrs gaida ko teikšu. Ko lai saku?

 

Pasaku Gundega: Ko sirds liek !

 

Gundega: Ne prāts ?

 

Pasaku gundega: Sirds.

 

Gundega: Tad jāiet. Es domāju, ka tu man būsi iemācījusi pašu galveno - saklausīt savu sirdsbalsi.

 

Pasaku Gundega : Mūs gadsimti šķir. Es dzīvoju bez lielām zinībām, bet gāju kā no visas pasaules vadīta. Jūs ar lielām zināšanām, bet maldāties kā bez gaismas. Tā ir tā starpība. Un vēl - ir bijis un būs tautas tikumiņš svarīgs, kam tas ir likums no tiesas, - nemaldās, kam kājām mīdīts, - tam ziemas aukstums pat vasaras karstumā. Ne zeltā spēks, bet atstātā mantojumā, kas pūrlādes dibenā. Izcel saules gaismā visu no pūrlādes, bet jo īpaši savas tautas dziesmas, kas satur gan zeltu, gan sudrabiņu – tur padomiņš tur tikumiņš, tur tavas dzīves zelta gājumiņš.

 

Gundega: Es sapratu, bet nu man jāiet. Vai nāksi, ja saukšu?

 

Pasku Gundega: Ja sauksi. . .

 

Gundega : Tev tērps saulē vizuļo kā rasa uz kokiem.

 

Pasaku Gundega: Ņem to sev par ķīlu un dod savu man, tas būs uz tikšanos mūsu. Es zinu, ar tērpu ko sildīja manējā sirds, tu atvērsi vārtus, kur slēdzene slēpta . . . tu atvērsi! Māci to citiem!

 

Gundega : Es sapratu tevi.                                                                                            

 

Abas mainās tērpiem.                                         BEIGAS                      

 


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker